Nepiedošana ir liels grēks

Ja tu nespēj piedot savam tuvākajam, tad kļūst skaidrs, ka tavas dvēseles stāvoklis ir patiesi aplams un nesvēts.

Lūgums “piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem” pavēršas pret tevi pašu un tevi pazudina. Mārtiņš Luters ir rakstījis:

Šo lūgumu nespēj lūgt divu veidu cilvēki. Pirmie ir rupji ļaudis, kas aizmirst savas vainas un uzsver tuvākā vainu tik ļoti, ka uzdrošinās sacīt: “Es negribu un netaisos tam piedot. Es nekad ar viņu neizlīgšu.” Tādi nes savā acī baļķi, jā, vairākus baļķus, un paši tos neredz, bet mazo skabargu sava tuvākā acī tie nepiedod. Tie neuztver nopietni savus grēkus pret Dievu, bet izceļ sava tuvākā grēkus, vienlaikus vēlēdamies, lai Dievs viņiem piedod. Un arī, ja tiem nebūtu nekādu citu grēku, tad šis baļķis, viņu nepaklausība pret Dievu un nevēlēšanās izlīgt ar tuvāko, ir pietiekami liels. Patiesi brīnumains ir Dieva spriedums, ka nepiedošana ir lielāks grēks nekā tas, ja cilvēks izdarījis kaut ko ļaunu vai postošu.

Tā šis lūgums kļūst tiem par grēku (Ps.109:7), jā, tās ir lamatas un lūgums, ar ko tas nolād un pazudina pats sevi, kad, šādi lūdzot pēc žēlastības, tas pakļauj sevi nežēlastībai. Sacīdams: “Es nepiedošu,” bet tuvodamies Dievam un lūgdams: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem,” tu īstenībā saki Dievam: “Kungs, es esmu Tev parādā, savukārt kāds cits ir parādā man. Kungs, es šim ļaundarim nepiedošu, tāpēc vari arī man nepiedot! Es negribu klausīt Taviem vārdiem un piedot, tad jau drīzāk atteikšos no Tevis, Tavas žēlastības, debesīm un mūžību pavadīšu ar velnu!”

Nabaga cilvēk, padomā! Ko tu nodari savai dvēselei ar šādu lūgumu! Vai kāds ienaidnieks var tevi nolādēt citu priekšā tik drausmīgi, kā tu pats sevi nolādi Dieva priekšā? Ko tev var nodarīt ienaidnieks? Vien laicīgu nelaimi. Vai sīkas laicīgas nelaimes dēļ tu vēlies ievest sevi mūžīgā nelaimē?

Attopies, cilvēk! Nepiedošana tev sagādā daudz lielākas nepatikšanas nekā visa pasaule un tavs pāridarītājs! Nav šaubu, ka tavi kārdinājumi ir bezgala smagi, kad, piemēram, tavā namā dzīvo kāds nenovīdīgs un kaitinošs cilvēks, kas ik dienu ber sāli tavās brūcēs. Un kas par to? Labāk paciest, pat līdz sāpēm un asinīm, visu piedot, saglabāt draudzību ar Dievu un pēc šīs bēdu ielejas nonākt debesu priekā nekā dzīvot naidā kāda ļaunuma dēļ un saņemt Dieva sodu, kas novedīs ellē. Taču Dievs Savā žēlastībā tev vēl var piešķirt šo piedošanu, kas tavai dabai šķiet pilnīgi neiespējama.