Kristība atver durvis visiem Dieva apsolījumiem

Ir problemātiski un grūti būt cilvēkam. Vēl grūtāk ir tapt par kristieti.

Es to esmu tik daudz mēģinājis, godīgi mēģinājis. Bet cits cilvēks es nekļūstu. Nomāc vecais. Jo nopietnāk es cenšos darīt visu iespējamo, lai visur būtu paklausīgs Dievam, jo dziļāku es ieraugu bezdibeni, kas manu nabadzīgo un bezspēcīgo ikdienu atšķir no Kristus pilnības un spēka. Beidzot es esmu galīgi izmisis. Es būtu gatavs visā kapitulēt – ja vien es to varētu. Bet es nevaru.

Kā gan es to varētu? Izsvītrot no savas dzīves Dievu? Apzināti aizslēgt debesu vārtus, palikt vienīgi šajā pasaulē un mācīt saviem bērniem, ka šī naida un nežēlības, uzpūtības un muļķības esamība ir vienīgais, uz ko varam cerēt? Visa mana apziņa un manas ilgas pēc patiesības tam sparīgi pretojas. Taču Dievs ir. Par to es pietiekami daudz reižu esmu pārliecinājies. Bet es neesmu nekāds Dieva cilvēks, nekāds īsts kristietis. Manu gribu pārvalda egoisms, manu dabu ietekmē bezjūtīgs untumainums, manā sirdī mīt augstprātība, tai ir nosliece uz narcismu. Arī par to esmu pietiekami pārliecinājies.

Dievs tur augstībā Savā svētumā un pilnībā, un es šeit lejā bezpalīdzīgā nepilnībā un starp mums bezdibenis…

Bet nē! Ir kāds fakts, kas uzceļ tiltu pār šo bezdibeni. Tā ir mana Kristība.

Ja es to aplūkoju tuvāk un sāku to pārdomāt, tā atklāj man neapjaustas lietas. Tā saka: negudrais cilvēk, kāpēc tu sūdzies par savu veltīgo mēģinājumu, tas jau neesi tu, kas mēģina, bet Dievs! Ne jau no tavas apņemšanās atkarīga tava tapšana par kristieti, bet gan no Dieva! Tu, mazticīgo cilvēk, tev jāsaprot, ka tad šī lieta nekad nevar būt bezcerīga. Ja Dievs to grib, ja Dievs tevi jau ir darījis par Savu bērnu, tad tev gan vajadzētu saprast, ka Dieva žēlastība ir lielāka nekā tavs vājums. Tad tu gan varētu atzīt, ka ir nepateicība ļauties šaubām tad, kad tu drīksti piecelties un pateikties par to, ka Dievs ir tik neaptverami labs un tik bezgalīgi liela ir Viņa žēlastība, ka Viņš tevi jau Savas žēlsirdības dēļ ir padarījis par Savu bērnu!

Šeit Kristība atver durvis visiem Dieva apsolījumiem. Es klausos un brīnos. Es par to lasu, un mani no jauna pārņem izbrīns.

“Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs! Jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs glābējs” (Jes.43:1-3).

Šeit atklājas jauna pasaule. Es atstāju aiz sevis savu cilvēcisko aprobežotību un aizmirstu savu nespēku. No manis jau tas tātad nav atkarīgs. Aiz visiem maniem vājajiem mēģinājumiem, aiz manas svārstīgās gribas stāv Dieva nesatricināmā uzticība. Pāri visiem maniem grēkiem mirdz Kristības apsolījums: samierināšanās ir domāta arī man. Var nākt uguns vai ūdens, kārdināšana vai kritiens. Ja Radītājs un Pestītājs ir ar mani, ja Viņš mani ir satvēris ar Savu visu varošo roku un nolēmis mani Savai debesu augstajai žēlsirdībai, tad es varēšu pastāvēt – caur zaudējumiem un cīņām, caur kritieniem un piecelšanos. Ja Dievs to grib, tad tas tā ir negrozāmi: “Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās” (2.Kor.12:9). Tas viss parādās jo skaidrāk un varenāk, jo ilgāk es aplūkoju un apdomāju savu Kristību.