Miruši savos pārkāpumos un grēkos

Viņi lasa, klausās, saprot un arī tic Dieva vārdiem, jā, pat lasa un uzklausa noteiktus Dieva spriedumus par sevi, tomēr tie viņus neietekmē.

Tie lasa un klausās par Dieva valstību, Dieva žēlastību un draudzību, par svētīgo vienību ar Dievu, bet tas viņos neizraisa ne mazākās ilgas, gluži kā tas ir līķim, kam nav elpas. Viņu sirds ir pilna ar elkiem un pasaulīgām, pārejošām lietām: “Ko ēdīsim, ko dzersim, kā ģērbsimies? Ko dabūsim redzēt, dzirdēt un baudīt?” Taču par Dieva gribu un prātu viņi nemaz neraizējas.

Jā, nav grūti pamanīt, ka viņiem pat ir sava ticība Dieva vārdu patiesībai, par ko tie nešaubās, un tiem ir sava iekšēja pārliecība. Taču tiem nemaz nerūp Dieva vārda mācība, ka ikvienam jāpiedzimst no Dieva, no augšienes, un viņi paši to nekad nav piedzīvojuši. Tie skatās, lasa un klausās Dieva vārdus par diviem ceļiem: plato, kas ved pazušanā un pa kuru dodas ļoti daudzi, un šauro, kas ved dzīvībā un ko atrod tikai retais. Tomēr tie ne mirkli neuztraucas un nebīstas par to, uz kura ceļa paši atrodas. Tie klausās un redz, kā Dieva vārdi sauc vārdā un nosoda viņu pašu miesas grēkus, taču no elles tie nebaidās ne mirkli.

Pirmajā vēstulē korintiešiem viņi, piemēram, lasa biedējošu spriedumu: “..vai jūs nezināt, ka netaisni neiemantos Dieva valstību? Nepievilieties! Ne netikli, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne malaki, ne vīriešu piegulētāji, ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību” (1.Kor.6:9-10). Vēstulē galatiešiem Pāvils nosauc tādus pašus grēkus un pabeidz šādi: tās ir “lietas, par kurām es iepriekš saku, kā jau esmu senāk sacījis: tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību” (Gal.5:21).

Viņi dzird un redz Dieva vārdu nepārprotamos spriedumus, tomēr viņiem tie netraucē mierīgi baudīt savu ēdienu un dzērienu, jo viņi joprojām guļ tumsā un naktī. Lai arī Bībeli tie uzskata par Dieva vārdiem, viņi bez raizēm atgriežas pie vecajiem grēkiem, it kā neko nebūtu dzirdējuši. Kādēļ viņi nebaidās? Raksti saka, ka viņi ir miruši.

Tie dievbijīgi svin Kristus dzimšanas svētkus, lasa, klausās un dzied par Kristus ciešanām un nāvi, kā arī svētī Kristus nāves piemiņu pie Svētā Vakarēdiena galda. Taču viņi labi zina, ka visu pārējo baznīcas gadu viņi nav rūpējušies par īstu dievbijību, kā pielūgt, mīlēt un sekot Glābējam, kas par mums upurēts, un būt vienībā ar Viņu. Viņi mierīgi var dzīvot un iztikt arī bez Viņa, – ka tik pasaulē būtu ēdiens, drēbes, izpriecas un draugi!

Vai viņi nebaidās sastapt Dievu To Kungu, lasīdami par pēdējo tiesu, kad Viņš nāks Savā lielajā majestātē? Vai tiešām viņi nemaz netic Dieva vārdiem? Jautā viņiem, un tie tev pārliecinoši atbildēs, ka tic. Tomēr viņos nav nekādas bijības?! To mums izskaidro šie vārdi: tie ir “miruši savos pārkāpumos un grēkos”.