Trinitārā Kristības formula un tās nepieciešamība

Nevar strīdēties par to, vai Kristībā ir jālieto ūdens, jo vārdi “kristīt” (βαπτίζω) un “Kristība” (βάπτισμα) nozīmē “lietot ūdeni”. Strīds ir par to, vai ikvienā gadījumā jālieto Mateja evaņģēlija trīsdaļīgā formula.

Kristībā tie, kas ar Gara darbības palīdzību apliecina, ka Jēzus Kristus ir Kungs (1.Kor.12:3) Dievam Tēvam par godu (Fil.2:11), iemanto trinitāro kopību. Ja kāda kopiena neidentificē sevi ar šo apliecību, tā nevar būt sākotnējās apustuliskās kopienas pēctece, un tādējādi tā nav trinitāra Jaunās Derības nozīmē.

Tādējādi, piemēram, tādas grupas kā mormoņi, unitārieši un svēdenborgieši var lietot trīsdaļīgo Kristības formulu ar ūdeni iniciācijai viņu kopienās, bet viņu rituālus nekādā ziņā nevar pielīdzināt tai Kristībai, kas ir Kristus pavēlēta un praktizēta sākotnējās apustuliskajās kopienās. Gnostiķu grupu, kas daudzos gadījumos lietoja savas formulas, veiktā Kristība agrīnajā Baznīcā netika atzīta. Pīpera un Valtera attieksme šajā jautājumā ir pavisam noteikta.*

No otras puses, var gadīties, ka precīza “Tēva–Dēla–Svētā Gara” formula nav tikusi lietota vispāratzītā trinitārā kopienā, kur šie vārdi ir netīšām izlaisti vai sajaukti. Šādā gadījumā nerastos jautājums, vai šeit ir bijusi īsta un pareiza Kristība. Problemātiskas ir tās grupas, kuru doktrīna nav attīstīta vai kur sākotnējā kristiešu apliecība tiek pilnīgi un atklāti noliegta. Pirmo piemērs būtu tās draudzes, kurās uzmanības centrā ir emocionāla dievbijība un kuras nepievērš īpašu uzmanību, kam tās tic.

Apgaismības racionālisma ietekmē daudzi astoņpadsmitā un deviņpadsmitā gadsimta garīdznieki Eiropā atklāti noliedza Trīsvienību, bet kristījot turpināja lietot tradicionālo liturģiju ar trinitāro formulu. Dažas draudzes Jaunanglijā laiku pa laikam ir paziņojušas par pievienošanos kongregacionālistiem, baptistiem un unitāriešiem (dažreiz pat visiem vienlaicīgi). Ja vien nav īpašas informācijas, mācītājiem, kas grib uzņemt draudzē šādu vēsturiski jauktu konfesiju locekļus, ir jāpieņem, ka īsta Kristība tur nav notikusi.

Kristības ūdens, “kas Dieva pavēlē ietverts un ar Dieva vārdu savienots”, ietver krustā sistā un augšāmceltā Kristus, kurš ir Sava Tēva Dēls un kurš darbojas baznīcā caur Svēto Garu, pilnīgu atklāsmi. Tikai šīs formulas noskaitīšana vien jebkuros apstākļos nevar nodrošināt to, ka ir notikusi Kristība. No otras puses, pārteikšanās, lietojot šo formulu, nemazina citādi derīgā sakramenta vērtību.

Stāsta, ka viduslaikos priesteri, kas ne pārāk labi pārvaldīja latīņu valodu, lietojot Kristības formulu, varētu būt pārteikušies nezināšanas dēļ. In nomine Patris et Filii et Spiritus Sancti varēja pārtapt par In nomine Patriae et Filiae et spiritui Sancti, kas burtiski nozīmē “tēvzemes un meitas, un Svētā Gara vārdā”. Šādi priesteri lasīja misi un citas liturģiskās formulas, nezinot to precīzu nozīmi. Viņiem gan trūka labas izglītības, bet viņi nebija vienaldzīgi pret dievkalpojumā notiekošo. Bet šīs lietas ir jānošķir. Kādā ārkārtējā situācijā tas, kurš kristī, var neprecīzi izrunāt trinitāro formulu.

Ļoti maz ir tādu mācītāju, kas, iestādot vai izdalot Svēto Vakarēdienu, nav netīšām sajaukuši vārdu kārtību. Rūpes par burtisku precizitāti kā izšķirošu faktoru tam, vai Kristība ir notikusi, rodas no nespējas saskatīt, ka jebkurš sakraments ir dzīvs ticīgo kopienā. Sakramenti nav formulas, ko cilvēki padara par derīgiem, pareizi apvienojot sakramentu elementus ar rituālu.

Stāsta, ka Sv. Augustīns redzējis dažus bērnus, kas kristījuši viens otru ar jūras ūdeni un paziņojuši, ka tā ir īsta Kristība. Pat ja te tika lietoti īstie vārdi, tā nebija Kristība. Uzskats, ka sakramentāla darbība notiek tikai tur, kur tiek lietota pareiza formula, robežojas ar ticību maģijai! Tieši pretēji, ja oficiālā vai neoficiālā gadījumā mācītājs vai lajs kristījot pārsakās, ir notikusi īsta Kristība.