Ielaist Jēzu pie sevis

“Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” (Atkl.3:20)

Visos Svētajos Rakstos es nezinu nevienu citu vietu, kas lūgšanas būtību izgaismotu labāk nekā šī.

Lūgt nozīmē – ielaist Jēzu pie sevis.

No šeit sacītā mēs vispirms uzzinām, ka tā nav mūsu lūgšana, kas rosina Jēzu. Gluži otrādi, tas ir Jēzus, kurš mūs mudina lūgt. Viņš pieklauvē, lai pavēstītu, ka grib pie mums ienākt. Mūsu lūgšana vienmēr ir atsaukšanās uz to, ka Jēzus pie mums pieklauvē.

Man tā šķiet kā atslēga, kas atslēdz durvis uz lūgšanas svēto pasauli.

Sacītais pa jaunam izgaismo vecos pravieša vārdus: “..pirms viņi sauc, Es viņiem jau atbildēšu, un, kamēr viņi vēl runā, Es viņus jau uzklausīšu.” (Jes.65:24) Jā, patiesi, pirms mēs saucam, Viņš virza mūsu prātus uz dāvanu, kas mums jau iepriekš nolemta. Viņš pieklauvē, lai mūs rosinātu lūdzot kļūt gataviem saņemt mums paredzēto dāvanu.

Lūgšana arvien ir tikusi dēvēta par dvēseles ieelpu. Teicama līdzība! Gaiss, kas vajadzīgs mūsu ķermenim, apņem mūs no visām pusēm un mēģina iespiesties mūsos. Kā zināms, grūtāk ir elpu aizturēt nekā elpot. Ja mūsu elpošanas orgāni ir atvērti, gaiss plūst plaušās un veic savu dzīvinošo uzdevumu visā ķermenī.

Gaiss, kas vajadzīgs mūsu dvēselei, mūs visus pastāvīgi apņem no visām pusēm. Dievs mūs apņem Kristū ar savu daudzveidīgo un pilnīgo žēlastību. Mums tikai jāatver sava dvēsele.

Lūgšana tādējādi ir orgāns, ar kuru mēs savā izkaltušajā, novītušajā dvēselē uzņemam Kristu.

Viņš saka: “Ja kāds dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa” (Atkl.3:20) Ievēro labi šos vārdus: tā nav mūsu lūgšana, kas ieved Jēzu dvēselē. Mūsu lūgšana nav arī tā, kas Jēzu rosina pie mums ienākt.

Viņš vienīgi meklē vaļējās durvis, starp citu, Viņš jau sen ir vēlējies pie mums iegriezties, Viņš ieiet visur, kur vien tas Viņam netiek liegts. Kā gaiss klusi ieplūst mūsos, kad mēs elpojam, un dara labu mūsu miesai, tā Jēzus klusi ienāk mūsu sirdī un dara tur savu labo darbu.

Viņš par to saka: ieturēt ar mums mielastu.

Kopiga maltīte nozīmē visciešāko un svinīgāko kopību, tā tas ir pēc Bībeles. Šeit mēs jaunā gaismā ieraugām lūgšanas būtību: Dievs to paredzējis kā savu ciešāko un svinīgāko saskarsmi ar cilvēku.

Lūk, ar kādu žēlastību ir iecerēta lūgšana!

Tas nozīmē – savās grūtībās būt vienotiem ar Jēzu. Tas nozīmē – ļaut Jēzum ienākt pie mums, lai Viņš pielietotu savu spēku, palīdzot mums grūtībās. Tas nozīmē – ļaut, lai Jēzus mūsu postā rāda, cik dižens ir Viņa vārds.

Tāpēc lūgšanas panākumi nav atkarīgi no lūdzēja spēka. To, vai lūgšana taps uzklausīta, nenosaka ne lūdzēja stiprā griba, ne viņa dedzīgās jūtas, ne labi pārdomātais lūgšanas saturs. Nē, paldies Dievam, lūgšanas panākumi no tā nav atkarīgi.

Lūgt nozīmē tikai – ļaut Jēzum piekļūt mums, ļaut piekļūt mūsu grūtībām, atļaut Viņam dalīties ar mums mūsu postā, līdzēt to pārvarēt tad, kad ir pienākusi Viņa stunda.

Viņš, kurš mums devis lūgšanu, mūs ļoti labi pazīst. Viņš zina, no kā mēs esam radīti, atceras, ka mēs esam tikai putekļi.

Tāpēc Viņš iekārtojis tā, lai arī visvājākais varētu lūgt. Jo lūgt taču nozīmē tikai – atvērt sevi Jēzum. Tam nav vajadzīgs nekāds spēks. Ir vienīgi jāgrib. Vai mēs gribam ielaist Jēzu pie sevis, ļaut, lai viņš mums līdzētu mūsu postā, lūk, šis ir vienīgais lūgšanas jautājums un reizē arī tās pamatjautājums.