Mūsu dēļ

“Un Ābrahams uzticējās Tam Kungam, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību.” [1.Moz.15:6]

Mozus piebilde: “Ābrahams uzticējās Tam Kungam” ir pirmie vārdi, ko līdz šim esam dzirdējuši par ticību. Jo viss, ko Mozus iepriekš sacījis, tikai prasa ticību, nevis to slavē un cildina – tāds ir, piemēram, apsolījums par sievas dzimumu, tāpat arī Noam dotā pavēle gatavot šķirstu, kā arī draudu vārdi par grēku plūdiem, Dieva pavēle, kas prasa, lai Ābrahams izietu no savas zemes utt. Visi šie apsolījumi un pavēles ir Dieva vārdi, kas prasa ticību, bet neslavē to.

Tādēļ arī šī ir viena no pašām nozīmīgākajām Rakstu vietām.

Un Sv. Pāvils to ir ne tikai visrūpīgākajā veidā izskaidrojis, bet arī pavēlējis Baznīcai ievērot, Rom.4:22, 15:4, sacīdams, ka tas viss rakstīts ne tikai Ābrahama dēļ, kurš vēlāk ir miris, bet mūsu dēļ – lai mēs tiktu mācīti un stiprināti. Tas ir īsti apustulisks Rakstu aplūkošanas veids; tā gūstam mācību, kuras priekšā bīstas un bet ko jūt naidu visi elles vārti, proti, tā ir mācība, ka visi, kuri tic Dieva Vārdam, tiek taisnoti.

Lasiet Sv. Pāvilu, un lasiet ļoti uzmanīgi, tad redzēsit, ka viņš šajos vārdos pamato pašu svarīgāko mūsu ticības mācību, ko pasaule un velns nespēj paciest, proti – ka tikai ticība cilvēku taisno un atpestī, Rom.3:28. Bet ticēt, tas nav nekas cits, kā – piekrist Dieva apsolījumiem un būt pārliecinātam, ka tie ir patiesi.