Seksuālie grēki un mantas kārība ir joprojām aktuāli kristiešiem

“Bet netiklība, visāda veida netīra dzīve vai mantkārība lai pat vārda pēc jums ir sveša, kā tas svētiem piederas; tāpat bezkaunība, tukšas runas, jo tādas lietas neklājas, bet gan jo vairāk pateicība. Jo to iegaumējiet: nevienam netiklim, netīram vai mantrausim, tas ir, elku kalpam, nav vietas Kristus un Dieva valstībā!” [Ef.5:3-5]

Vairums cilvēku uzskata, ka nešķīstības (netiklības) un mantkārības grēkiem nav lielas nozīmes, jo nekādas konsekvences tie nerada. Tie var būt ir nepiedienīgi, taču tie nav grēcīgi, bezdievīgi un noziedzīgi. Šķiet pat, ka šajās pēdējās nemierīgajās dienās nu jau lielākā daļa kristiešu piekrīt šādam viedoklim. Seksuālie grēki tagad visur ir modē, un pasaulē tos vairs neuzskata par apkaunojošiem. Tā vietā tie tiek uzskatīti par ļoti attaisnojamu vājumu, un nešķīsti joki pat tiek uzskatīti par elegantiem. Kas attiecas uz mantkārību, tad, ja tā neatklājas netīrā nabadzībā, pasaule uz to skatās nevis kā uz vājumu, bet kā uz spēku, kā uz apskaužamu prasmi pelnīt naudu. Skopais, kurš kļuvis bagāts uz nabaga ļaužu sviedru rēķina vai ar visādām blēdīgām spekulācijām un biznesa darījumiem, pasaulē ir cienījams cilvēks. Visi viņam glaimo, cerot kaut ko no viņa iegūt.

Diemžēl šāds aklums ir sastopams ne tikai starp tiem, kas nezina Dieva Vārdu un nevēlas kļūt par kristiešiem. Šī ir nezāle, ko ienaidnieks iesējis baznīcas laukā, un tā tur aug tik krāšņi, ka pat ticīgie var gandrīz zaudēt sirdi tās dēļ. Pat starp tiem, kas sevi uzskata par kristiešiem, ir daudz tādu, kas dzīvo dažādos seksuālos grēkos un neķītrībā (nešķīstībā) vai mantkārībā un netaisnībā, un tomēr viņi joprojām uzskata, ka atrodas Dieva valstībā. Viņi domā, ka, parādot sevi kā kristiešus citos aspektos, Dievs neievēros faktu, ka viņi nespēj pilnībā apspiest šo vienu kaislību. Ja viņi dzīvo mantkārībā, viņi to neatzīst, bet uzskata savu uzvedību par “taupību” vai “gudru biznesu”. Viņi atgādina sev, ka kristietim ir jābūt uzticīgam zemes lietās un strādīgam savā aicinājumā, lai novērstu jebkādu nemieru, kas rodas, dzirdot Dieva Vārda sludināšanu.

Bet cilvēks nav pats sev tiesnesis. Dievs ir, un, kā mēs lasām šodienas tekstā, Viņš jau ir spriedis savā Vārdā: “Jo to iegaumējiet: nevienam netiklim, netīram vai mantrausim, tas ir, elku kalpam, nav vietas Kristus un Dieva valstībā!” Netiklība un visa nešķīstība, kā arī mantkārība nav grēki, kam joprojām būtu jābūt sastopamiem kristietī, grēki, kurus viņš nomazgā ar ikdienas grēku nožēlu un par kuriem viņš katru dienu saņem piedošanu. Tie drīzāk ir grēki, kuros dzīvojot cilvēkam nav nekādas daļas vai mantojuma ne šeit Kristus žēlastības valstībā, ne tur Dieva godības valstībā. Tiesas spriedums ir pasludināts, un nāk sods: dzīvot šajos grēkos, ir negantība Dieva priekšā. Šāds cilvēks ir pakļauts Viņa dusmām. Viņš neredzēs Dievu, bet tā vietā tiks izmests galējā tumsībā, kur viņš raudās un griezīs zobus. Sods būs šā cilvēka mūžīgā alga, un viņa mūžīgais mājoklis būs elle. Jo Kristus saka: “Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību. Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” [Mt.5:7-8]

Grēcinieki var gan mierināt sevi ar domu, ka gan jau Dievs nebūs tik bargs un dusmīgs, kā Viņš tiek attēlots garīdznieku sludināšanā. Bet Dievs kādu dienu pierādīs, ka Viņa draudi nebija joks, bet gan briesmīga patiesība. Kad būs par vēlu, tad ticība nāks pie nešķīstajiem un skopajiem. Tad viņi raudās par sevi un nolādēs grēku, kas viņiem kādreiz bija tik mīļš, gluži tāpat kā elli.

Lai mūs visus no sirds biedē visi grēki, bet jo īpaši netiklības un mantkārības grēki. Cilvēkam, kura sirdsapziņa liecina, ka viņš līdz šim ir dzīvojis vienā no šiem grēkiem un turpina to darīt, vēl ir laiks izbēgt no nākotnes baisā soda.