Vārda daba

“Ābrahams piesauca Tā Kunga Vārdu.” [1.Moz.13:4]

Tā nu baznīcu rotā un dara svētu ne akmeņi un lieliska celtne, nedz sudrabs un zelts, bet Dieva Vārds jeb šķīsta mācība jeb pasludinājums. Jo tur, kur ļaudīm tiek atklāta un slavēta Dieva laipnība, kur sirdis tiek iedrošinātas un mudinātas uzticēties Dievam un piesaukt Viņu visās grūtībās, tur tiešām ir brīnišķīgs templis – pat tad, ja šī vieta būtu tikai tumšs kakts, kails pakalns vai vientuļš koks. Šāds templis patiesi var tikt saukts par Dieva namu un Debesu vārtiem, kaut arī tas būtu bez jumta, zem klajas debess.

Tādēļ vispirms ir jāraugās, kā šajā vietā tiek mācīts un lūgts, nevis – kā uzcelta baznīcas celtne. Dievs grib, lai ļaudis atgrieztos pie Viņa, godātu un slavētu Viņu; bet tas notiek tikai ar Vārda un lūgšanas palīdzību.

Nav šaubu, ka Ābrahamam ir klājies tāpat, kā arvien mēdz klāties tiem, kas šķīsti un pareizi sludina Dieva Vārdu. Jo arī tolaik ir dzīvojis Dieva ienaidnieks – sātans, kas dažādos veidos uzbrucis Ābrahamam, radīdams neskaitāmus kārdinājumus un nelaimes, kādas arvien mēdz sekot Dieva Vārdam; tā, piemēram, viņam ir nācies sastapties ar vajāšanām, naidu, Vārda nicināšanu, kā arī ar neskaitāmām citām nelaimēm un grūtībām.

Patiesi, šādu atalgojumu Ābrahams ir saņēmis par savu dievbijību. Lai gan par to nekas nav rakstīts, mēs tomēr zinām, ka tāda ir Vārda daba – kur tas tiek mācīts, apliecināts un sludināts, tur pasaules valdnieks sadusmojas un tver pēc savām bruņām. Jo Vārds arvien paveic divas lietas – tas slavē Dievu un tiesā šīs pasaules valdnieku, tā, ka viņš līdz ar miesu un grēku tiek nolādēts.