Svešniecības gadi

“Jēkabs sacīja faraonam: “Mani svešniecības gadi ir simts trīsdesmit.”” [1.Moz.47:9]

Vārdus par to ir sacījis Svētais Gars un ticība, kas domā par nākamo dzīvi. Jo šo nelaimīgo, nožēlojamo dzīvi, kas ir pilna nelaimju un posta, Jēkabs neuzskata par dzīves nosaukuma cienīgu; viņš to sauc tikai par ceļojumu svešumā. Tā ir bēdīga gaita, kurā nākas kalpot – tāpēc, ka Dievs tā ir pavēlējis un tāda ir Viņa griba.

Vēstulē Ebrejiem (11:8–10) šī un līdzīgas Rakstu vietas paskaidrotas – te sacīts: “Ticībā Ābrahams ir paklausījis aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja, nezinādams, kurp viņš iet. Ticībā viņš apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar Īzaku un Jēkabu, tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem. Jo viņš gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs un radītājs ir Dievs.”

Jo tiem, kuri tic un ir iemantojuši Dieva apsolījumu, šī dzīve ir tikai ceļojums, kura laikā viņus uztur cerība uz gaidāmo labāko dzīvi.

Tādēļ mēs visi Dieva priekšā esam pilsoņi cerībā, tomēr pasaules priekšā, darbos esam tikai ceļinieki.