Mēs bēgam no Dieva

Vai tas nav nožēlojami, ka mēs esam tik bailīgi un mazticīgi? Kristus pats nododas mūsu labā ar visu, kas Viņam pieder.

Viņš sniedz mums Savus mūžīgos debesu dārgumus, žēlastību, grēku piedošanu, mūžīgo taisnību, dzīvību un pestīšanu, sauc mūs par Saviem brāļiem un līdzmantiniekiem, tomēr mēs joprojām baidāmies un grūtā brīdī bēgam no Viņa, lai gan tieši tādos gadījumos Viņa palīdzība un mierinājums mums vajadzīgs visvairāk.

Man nāk prātā, kā reiz bērnībā kopā ar vēl kādu zēnu Vastlāvjos, kā ierasts, mēs dziedājām durvju priekšā, lai dabūtu cienastu. Kāds pilsētnieks jokodams mums skaļi uzsauca: “Ak jūs, palaidņi, ko jūs te darāt!” Viņš steidzās šurp, nesot divas desas, ko gribēja mums iedot; bet mēs no dusmīgās kliegšanas nobijāmies un bēgām no krietnā vīra, kurš taču gribēja mums darīt tikai labu. Lai viņa nodoms netiktu pārprasts, vīrs sauca mūs atpakaļ, labinādams draudzīgiem vārdiem, un tikai tad mēs atgriezāmies un desas paņēmām.

Tieši tāpat mēs izturamies pret mīļo Dievu, kas nav saudzējis Savu vienpiedzimušo Dēlu, bet Viņu par mums visiem nodevis un Viņā dāvājis mums visas lietas. Tomēr mēs bēgam no Dieva, domādami, ka Viņš ir nevis mūsu žēlīgais Dievs, bet bargs Soģis.