Dievs zvērējis

“Es esmu zvērējis, saka Tas Kungs, ka tāpēc, ka tu to esi darījis un neesi taupījis savu vienīgo dēlu, Es tevi svētīdams svētīšu.” [1.Moz.22:16-17]

Tā ir liela un brīnumaina lieta, ko šeit saskatījis un rūpīgi pārdomājis arī Vēstules Ebrejiem autors, proti, ka Dievs zvēr pats pie sevis [Ebr.6:13]. Jo tas norāda, ka visa Viņa sirds degtin deg neizteicamā mīlestībā pret mums un vēlmē dāvāt mums pestīšanu. Tas ir, it kā Dievs sacītu: Es tik ļoti vēlos, lai jūs ticētu Manam Vārdam, ka ne tikai apsolu, bet lieku ķīlā pats sevi. Man arī nav nekā vēl lielāka, ko varētu likt par ķīlu – jo nav nekā lielāka, kā Es pats. Patiesi, kā Es esmu Dievs – ja Es neturētu savu solījumu, tad vairs nebūtu Tas, kas esmu!

Tādēļ mācīsimies arī mēs, ka Dievs savu apsolījumu sniedz tik bagātīgi, un tas pārsniedz visas mūsu domas un ticību. Jo Viņš to vairo un apstiprina ar savu godību, tā, ka mums nav ne mazākā pamata šaubām vai neticībai.

Tā ir īsta pazemošanās un mūsu vājuma ievērošana. Mums vajadzētu pietikt ar to vien, ka Dievs pakustina tikai vienu pirkstu, lai parādītu savu tēvišķo laipnību un žēlastību pret mums; taču Viņš sniedz savu Vārdu un ne tikai apsola, bet zvēr un gluži vai nolād pats sevi – ja tā varētu sacīt – lai tikai mēs pieņemtu Viņa svētību.