Baznīca kā posta nams

“Kungs, man ir mīļa Tava mītne Tavā namā un vieta, kur mājo Tava godība.” [Ps.26:8]

Ir bijuši laiki, kad kristieši nevarēja atklāti un brīvi pulcēties kopā, lai pielūgtu Dievu un klausītos Viņa Vārdu. Svētajos Rakstos mēs lasām, ka apustuļu laikā ticīgie varēja pulcēties tikai privātmājās. Bet pat tur viņi bija pakļauti riskam savu ienaidnieku dēļ, un tāpēc viņi parasti vadīja draudzes dievkalpojumus aiz aizslēgtām durvīm. Pirmajos trīs kristīgās ēras gadsimtos ticīgajiem bija jāmeklē pamestas vietas, kas citiem nebija zināmas, tostarp meži, alas un pat tukšas kapu velves, kad vien viņi vēlējās dzirdēt dzīvības Vārdu un atbrīvot savas sirdis Tā Kunga priekšā savās bēdās.

Labvēlīgākie pagānu imperatori laiku pa laikam ļāva viņiem celt skaistas un plašas baznīcas, taču bija ļoti ticams, ka šie paši imperatori vēlāk šīs būves liks nojaukt. Dažos gadījumos kristiešu baznīcas tika nodedzinātas, kamēr viņi bija sapulcējušies tur iekšā, un tādējādi visi dievlūdzēji sadega kopā ar baznīcu. Ceturtā gadsimta sākumā baznīcas vēsturnieks Nicefors atstāsta, kā kristiešu draudzei Nikomedijā Mazāzijā pēkšņi tika uzbrukts pēc imperatora Maksimīna pavēles. Visiem bija dots norādījums upurēt dieviem, bet tā vietā viņi svinēja priecīgos Kristus dzimšanas svētkus. Tāpēc uzbrucēji ātri aplenca un nodedzināja baznīcu, nogalinot vairāk nekā tūkstoti dievlūdzēju.

Tie patiešām bija smagi un skumji laiki. Un tas joprojām ir skumji, kad kristietis bez vajāšanu draudiem nevar pulcēties kopā ar saviem brāļiem savā draudzē. Tomēr ir nesalīdzināmi skumjāk un bīstamāk, ja kristiešiem ir skaista baznīca, kurā viņi var mierīgi un netraucēti pulcēties, taču viņi vai nu to pamet, vai sagroza Dieva Vārdu. Baznīca, kurā Svēto Rakstu vietā tiek pasludināti cilvēka maldi un paša gudrības, ir nekas cits kā atvērti vārti uz elli, sātana dvēseļkaušanas galds un posta nams ikvienam. Tas, kurš ieiet šādā neticīgo un Kristus ienaidnieku draudzē, būtu darījis labāk, ja nonāktu laupītāju un slepkavu bedrē, jo tur būtu nogalināts tikai viņa mirstīgais ķermenis, bet neticīgo draudzē tiek nogalināta viņa nemirstīgā dvēsele.

Ir arī baznīcas, kurās Dieva Vārds patiešām tiek lasīts skaļi, bet vai nu tiek mācīts tikai daļēji, vai arī tiek interpretēts aplami. Šeit dvēseles tiek vestas pa bīstamiem apkārtceļiem un sātans sēj saujām indīgu nezāļu blakus labajai Rakstu sēklai, kārdinot klausītāju sirdis. Pats Kristus par šādām baznīcām teica: “Manam namam jābūt lūgšanas namam, – bet jūs to padarāt par slepkavu bedri.” [Mt.21:13] Cilvēkam labāk būtu ieteikt Dieva Vārdu lasīt vienatnē mājās, pat vientulīgās asarās, nekā apmeklēt šādu draudzi.

Tad nu kāda gan tā ir svētība, kad kristieši var brīvi pulcēties draudzē, kur Dieva Vārds tiek sludināts tīri un skaidri un kurā tiek pasniegti Svētie Sakramenti saskaņā ar Kristus iestādījumu. Šāda baznīca, lai cik maza un nabadzīga tā šķistu, ir vērtīgāka kā visas pasaules lieliskās pilis. Šādā draudzē nabaga grēcinieki var sarunāties ar Dievu, esot sadraudzībā ar citiem kristiešiem, un uzklausīt Dieva balsi caur cilvēka muti. Šeit viņi apgūst pareizo ceļu uz debesīm, un viņiem tiek plaši atklāta žēlastība un pestīšana. Ikvienam, kurš ieiet šādā baznīcā, ir iemesls kopā ar Jēkabu izsaukties: “Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir debesu vārti.” [1.Moz.28:17]