Vientiesīgā paklausība

Ja vientiesīgā paklausība tiek noliegta, tās vietā tiek ieviests neevaņģēlisks Rakstu princips.

Par priekšnosacījumu Rakstu izpratnei tad kļūst kāda “atslēga”. Šī “atslēga” nav pats dzīvais Kristus tiesā un žēlastībā, un tā neatrodas Svētā Gara rokās, – šī Rakstu “atslēga” ir vispārēja žēlastības mācība, kas atrodas mūsu pašu rīcībā. Sekošanas Kristum problēma šeit kļūst par hermeneitisku problēmu. Taču evaņģēliskajā hermeneitikā mūs nevar uzreiz tieši identificēt ar Jēzus aicinātajiem; aicinātie paši pieder Rakstiem līdz ar Dieva vārdu un sludināšanu.

Vientiesīgā paklausība tiktu hermeneitiski pārprasta, ja mēs gribētu vienlaicīgi aplūkot aicināto un sekot Kristum. Kristus, kurš mums tiek sludināts Rakstos, visos Savos vārdos ir tāds, kurš dāvina ticību tikai paklausīgajam. Mums ir jāiet nevis atpakaļ pie reālajām norisēm, atmetot Rakstus, bet gan, pamatojoties uz visiem Rakstu vārdiem, mēs tiekam aicināti sekot Kristum; jo mēs negribam Rakstiem nodarīt pāri ar kādu principu, kaut arī tā būtu žēlastības mācība.*