Grēksūdze un Absolūcija

Par Lutera reformatora darbību mēdz sacīt, ka tā ir balstīta pareizā grēka un piedošanas izpratnē. Aizstāvēdams Luteru pret Parīzes Universitātes teologu apsūdzībām, viņa draugs un palīgs Filips Melanhtons apliecināja, ka Lutera lielākais ieguldījums kristīgajā teoloģijā ir grēknožēlas sakramenta pareiza interpretācija. Ir interesanti uzzināt, ka tagad pēc vairāk nekā četriem gadu simteņiem Parīzes Romas katoļu Universitātes vēsturnieks Daniels Olivjē ir piekritis Melanhtonam, atzīdams, ka grēks ir elements, kuram ir izšķirīgā loma Lutera teoloģiskajā metodē.

Romas katoļu teologi, uzskatīja, ka pats cilvēks ir labs, par sliktām atzīdami tikai viņa grēcīgās darbības. Šā iemesla dēļ viņi pieprasīja obligātu grēksūdzi un visu grēku uzskaitījumu. Tie grēki, kas netika izsūdzēti, netika piedoti. Luters, atkal no jauna atklādams Evaņģēliju, atkal no jauna atklāja arī cilvēka grēcīgumu. Mēs grēkojam tāpēc, ka mēs esam grēcinieki. Nevis tikai atsevišķi neticīga cilvēka darbi, bet visi viņa darbi ir slikti. Tie ir grēcīgi, jo tiem trūkst ticības, kas vienīgā darbiem var piešķirt svētumu. Pats koks ir slikts, tādēļ tas nevar nest labus, Dievam pieņemamus augļus. Tādēļ arī grēksūdzē kristietim, ne tik daudz jāmēģina atcerēties visus savus grēkus, kas nemaz nav iespējams, bet vienkārši jāatzīst, ka pēc savas dabas viņš ir pilnīgi grēka samaitāts. Citiem vārdiem piedošanu meklē nevis labs cilvēks, kas izdarījis kaut ko sliktu, bet grēcinieks viss grēcīgais cilvēks, lūdz Dieva piedošanu. Piedoti tiek nevis atsevišķi grēki, bet pats grēcinieks tiek apžēlots. No šādas grēka un žēlsastības izpratnes radās evaņģēliskā pārliecība, ka grēksūdze ir brīva Dieva dāvana sirds miera iegūšanai. Tieši ar šādu nolūku to iestādījis pats Kristus.Tāpat kā Vakarēdiena baudīšana, dievkalpojumu apmeklēšana un cits lietas nav obligātas un nevienu nepadara par kristieti, tāpat arī grēksūdze nevienu nepadara par kristieti, bet ikviens kristietis sūdz grēkus, bauda Vakarēdienu un, protams, piedalās dievkalpojumos. Uzskatīdami nožēlu par galveno grēksūdzes daļu, Romas katoļi uzsvēra cilvēcisko grēksūdzes daļu, neko nemācīdami par dievišķo daļu jeb ticību. Šādā veidā grēksūdze kļuva formāla, cilvēki sūdzēja grēkus tādēļ, ka bija spiesti to darīt. Tas radīja arī liekulību jeb maldīgu pārliecību, ka ar savu nožēlu cilvēks var nopelnīt piedošanu. Savukārt tos, kas to uztvēra nopietni, šāda grēksūdzes izpratne noveda izmisumā, jo cilvēks nekad nevarēja būt drošs, ka viņš pietiekami nožēlo savus grēkus.

Luters turpretī mācīja, ka galvenā grēksūdzes daļa ir nevis mūsu darbi grēku sūdzēšana un mierinājuma meklēšana, bet Dieva darbs Absolūcija “kas caur vārdu, kuru (Kristus) licis cilvēka mutē, atbrīvo mani no maniem grēkiem” (M. Luters. Lielais Katehisms). Tātad galvenā ir nevis grēku nožēla un sūdzēšana, bet gan ticība grēku piedošanai Kristus sniegtajā Absolūcijas vārdā.

Tas, ka grēksūdze nav obligāta prasība nenozīmē, ka grēksūdze luteriskajā baznīcā būtu atmesta. Jau Luters asi vērsās pret tiem, kas, izmantojot evanģēlisko brīvību, vispār izvairījās no grēksūdzes. Šādus cilvēkus pēc viņa domām pat nevar uzskatīt par kristiešiem un ļaut tiem baudīt Altāra Sakramentu. “Kad pamudinu uz grēksūdzi”, saka Luters,” nedaru neko citu kā mudinu būt kristietim. Kad būsi kristietis, nāksi arī uz grēksūdzi” (M. Luters. Lielais Katehisms).

Svarīgi ir atcerēties, ka gan Katehismos, gan citur Ticības apliecībās lasām tikai par privāto grēksūdzi un Absolūciju. Grēksūdze gan var būt vispārīgā veidā, kā tā atrodama Mazajā Katehismā, bet tā ir privāta grēksūdze. Tas nozīmē, ka tad, kad mēs neapzināmies kādus konkrētus grēkus, mēs varam lietot vispārīgo grēksūdzi, kurā savu grēcīgumu atzīstam vispārīgā veidā. Arī pēc šādas vispārīgas grēksūdzes mēs saņemam privātu Absolūciju. Patiesībā Absolūcija tās sakramentālā nozīmē arvien ir privāta. Publiska, vispārēja absolūcija kā jau minēts, ieviesusies piētisma un nostiprinājusies racionālisma laikā.