Briesmīga zīme, kas liecina par zaudētu ticību

“Beidzot vēl, mani brāļi, priecājieties iekš Tā Kunga; to pašu jums rakstīt man nav par apgrūtinājumu, bet jums ir par stiprinājumu.” [Fil.3:1]

Ir cilvēki, kas uzskata sevi par kristiešiem, bet kas gandrīz vienmēr ir skumju pilni. Viņu sejas gandrīz nekad neizstaro mieru un prieku. Viņi ir mūžam nomākti un drūmi, apgrūtinot sevi un citus. Un kāds tam ir iemesls? Viens ir neapmierināts, jo viņš redz, ka citiem dzīve iet uz augšu bez grūtībām, tie kļūst bagāti un laimīgi, kamēr viņš negūst panākumus, neskatoties uz lielām pūlēm. Cits uzskata sevi par nepareizi novērtētu, jo viņam ir liegts gods, kas, viņaprāt, viņam pienākas. Trešo neapmierina tas, ka varas iestādes neapstādina un nesoda viņa ienaidnieku netaisnos darbus. Šie cilvēki ir nelaimīgi, jo lietas nenotiek atbilstoši viņu vēlmēm.

Tukšais pasaulīgais prieks ir bezdievīgs, bet pasaulīgas skumjas ir pat grēcīgākas un postošākas. Svēts prieks ir Dieva attēls, savukārt pasaulīgas skumjas ir sātana attēls un tieši pretējs ticībai. Lai gan šīs skumjas bieži cenšas paslēpt sevi kā kristīgu nopietnību, patiesībā tā ir slepena kurnēšana pret Dievu, mūsu dzīves Valdnieku, un tas ir arī lepnuma un paštaisnības auglis. Jo tas, kurš patiešām ir atzinis, ka ir pelnījis elli ar saviem grēkiem, nevar būt neapmierināts ar to, kas notiek viņa dzīvē, lai arī cik nelabvēlīgi tas varētu šķist. Viņam jāatceras, ka neatkarīgi no viņa dzīves apstākļiem tie ir labāki, nekā viņš to ir pelnījis. Kā Raudu dziesmās [3:39] tas izteikts: “Ko tad cilvēks tik daudz sūdzas, kamēr viņš [vēl] dzīvo?”

Bez tam pasaulīgās skumjas ir arī pret tuvākā mīlestību. Tas, kurš gandrīz vienmēr ir sliktā garastāvoklī, drūms un nomākts, kļūst par apgrūtinājumu tiem, kas ir viņa tuvumā. Kā kristietim viņam vajadzētu būt kā mierinājumam un palīgam brāļiem grūtajā ceļā uz mūžību. Tā vietā viņš tad kalpo tikai kā tāds, kurš apgrūtina apkārtējo kristiešu svētceļojumu šajā pasaulē.

Bet tas sliktākais, ka šāda persona galu galā ievaino pati sevi. Kad sirdī valda pasaulīgas skumjas, tad ticība un mīlestība atkāpjas un Svētais Gars, prieka un miera Gars tur vairs nedzīvo. Šādas skumjas līdz ar to ir ceļš uz mūžīgām skumjām ellē, jo “pasaulīgās skumjas nes nāvi”. [2.Kor.7:10]

Tāpēc Kristus slavē kristiešus kā svētīgus, kad viņus vajā taisnības dēļ, ienīst Viņa dēļ, apmelo un pat noraida kā ļaunus. Tad “jūsu alga ir liela Debesīs” [Mt.5:12], tā Viņš teica. Un arī visi apustuļi mums norāda uz to pašu lietu. Apustulis Pēteris raksta: “Tā kā nu jums ir daļa pie Kristus ciešanām, priecājieties!” [1.Pēt.4:13] Apustulis Jēkabs saka: “Turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdināšanās (tas ir, pārbaudījumos).” [Jēk.1:2] Šie paši apustuļi praktizēja to, ko sludināja. Kad sinedrijs Jeruzalemē pēra viņus, jo viņi apliecināja Kristu augšāmcelto, netiek ziņots, ka viņi par to būtu skumji un dusmīgi. Tā vietā ir teikts, ka viņi “līksmi aizgāja no sinedrija, ka bija atzīti par cienīgiem Viņa Vārda dēļ ciest negodu.” [Ap.d.5:41] Apustulis Pāvils apliecina: “Es esmu ļoti iepriecināts, neraugoties uz visām mūsu bēdām.” [2.Kor.7:4] Šāda veida rīcība nav jāattiecina tikai apustuļiem, bet tāpat ir jārīkojas arī parastiem kristiešiem. Vēstules ebrejiem autors Kristum ticīgajiem jūdiem raksta lielisko liecību: “Jūs ar prieku [esat] uzņēmuši savas mantas nolaupīšanu, zinādami, ka jums ir labāka un paliekama manta [Debesīs].” [Ebr.10:34]

Ja kristietim vajadzētu būt dzīvespriecīgam un pārliecinātam par Dieva labvēlību Kristū pat vislielāko ciešanu un vajāšanu laikā, vai tas nav apkaunojoši, ja viņš nododas skumjām un sliktam noskaņojumam tikai tāpēc, ka viss nav noticis saskaņā ar viņa vēlmēm? Tā patiešām tad ir briesmīga zīme, kas liecina, ka viņš ir zaudējis dārgo ticību, kas uzvar pasauli.