Dievs grib pasargāt

“Tie vīri izstiepa savas rokas un ievilka Latu pie sevis namā, un durvis tie aizbultēja. Bet tie, kas atradās nama vārtos, tika sisti ar aklumu, gan mazie, gan lielie, tā, ka tie nevarēja vārtus pat atrast.” [1.Moz.19:10-11]

Kad nu mežonīgie un neprātīgie sodomieši bija nodomājuši atlauzt nama durvis, bija pienācis īstais laiks, lai viesi paši sevi aizstāvētu, parādīdami uzticību arī savam uzticamajam un labvēlīgajam namatēvam, kas bija izmēģinājis visus līdzekļus, kādi vien varētu izrādīties noderīgi, lai paglābtu viesus no ļaundariem. Lats nezināja, ka šie viesi ir eņģeļi, bet uzskatīja viņus par svētiem vīriem, kādi mēdza apmeklēt apkārtnes baznīcas, sludinādami Dieva Vārdu drīz vienā, drīz citā vietā.

Tādēļ Lats viņu personā pielūdza Dievu un vislielākajā svētumā godināja šos viesus un kalpoja viņiem – kā Dieva sūtītiem ļaudīm. Tādēļ šāda kalpošana Latam un viņa tuviniekiem tiek bagātīgi atlīdzināta. Vispirms eņģeļi pasargā Latu no neprātīgajiem pilsētniekiem, sizdami tos ar aklumu

Tie nav redzējuši gluži neko, bet, ja arī ir redzējuši, tad neko nav varējuši atpazīt.

Dievs bieži izmanto šādus brīnumu darbus – savus ļaudis, ko Dievs grib pasargāt, Viņš redzamā veidā izglābj, tā, ka arī ienaidniekiem nākas to redzēt. To izsaka vārdi: būt aklam ar redzīgām acīm, – kā (Lk.24:16) rakstīts: “Viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina”.