Dievs mūs iztraucēs

Mums jābūt gataviem, ka Dievs mūs iztraucēs. Arvien no jauna, jā, pat ik dienu Dievs pārtrauks mūsu plānus un gaitas, sūtot ceļā cilvēkus ar viņu vajadzībām un lūgumiem.

Un tad mēs varam tiem paiet garām, nodarbināti ar savām svarīgajām lietām, tāpat kā priesteris pagāja garām laupītāju piekautajam, varbūt pat – lasot Bībeli. Tā mēs savā dzīvē paejam garām skaidri saredzamai krusta zīmei, kas mums grib rādīt, ka svarīgs ir ne mūsu, bet Dieva ceļš.

Dīvaini, ka tieši kristieši un teologi savu darbu bieži vien uzskata par tik svarīgu un neaizstājamu, ka nevēlas, lai kāds viņus tajā iztraucētu. Viņi domā, ka tādējādi kalpo Dievam, taču neievēro “Dieva līko, tomēr taisno ceļu” (Gotfrīds Arnolds).

Viņi neko nevēlas zināt par neveiksmīgajiem cilvēku ceļiem. Bet pie pazemības skolas pieder tas, ka mums nav jāizvairās pielikt roku tur, kur tā var kalpot, un ka mēs savu laiku nevis paši režisējam, bet gan ļaujam, lai Dievs to piepilda.