Kristus ciešanās un nāvē māca, ka mums jābīstas un jāmīl Dievs

Vai tas kāds brīnums, ka Dievs kļūst dusmīgs un saka: “Ja visu Manu lielo mīlestību tu uzskati par nieku, kad Es tevi tik tēvišķi un sirsnīgi esmu meklējis un tavas vainas izpirkšanai esmu sūtījis Savu Dēlu briesmīgās mokās, tad arī tevi Es uzskatīšu par nieku. Ja tu nevaicā pēc Manis un pēc Maniem darbiem, tad arī Es nevaicāšu pēc tevis. Ja tu neilgojies pēc Manas mīlestības un draudzības, tad tās vietā saņemsi Manu nepatiku un dusmas.”

Cik gan briesmīgi klāsies tām dvēselēm, kas neļaus sevi nekādi aizkustināt un modināt! Dievs Tas Kungs šīs dvēseles nodos savu kārību varā, tā ka velns tās apstulbos un vedīs izmisumā, lai tās varētu brīvi un netraucēti grēkot.

Šādas briesmīgas dusmas sekos Dieva lielajai žēlastībai, kas tapusi nicināta un nav radījusi nekādu pretmīlestību, pateicību un dievbijību. Jo cilvēkam parādīta lielāka žēlastība un mīlestība, jo tam ir arī lielāka atbildība un smagāks spriedums. Par to, vai Mozus Bauslības pārkāpēji izbēgs no soda, apustulis raksta šādi: “Cik gan smagāku sodu, jūs domājat, pelnīs tas, kas Dieva Dēlu minis kājām un derības asinis, ar ko viņš svētīts, turējis par nesvētām un žēlastības Garu nievājis” (Ebr.10:29). Tā mēs redzam, ka pati lielākā Kristus mīlestība uzliek arī vislielāko atbildību bīties un mīlēt tik žēlastības pilnu Dievu, kā arī pildīt Viņa baušļus.

Tikai Kristus mīlestība var atdzīvināt mirušos un iesildīt ledus aukstos, ja vien šie ļaudis dzird, redz un saprot, ka viņi ir Dieva mīlestības acuraugs, ka viņu dēļ Dievs radīja zemi un visu, kas virs tās, un ka Viņš jau pirms pasaules radīšanas sagatavoja tiem debesis un deva Savu Dēlu par Pestītāju.

Visai cilvēcei tā atklāta kā Dieva vispārējā mīlestība, ko savā dzīvē piedzīvo ikviens cilvēks, un, ja vien viņa acis atvērtos un tas ieraudzītu visu, ko Dievs viņam darījis, tad vainas nasta tam kļūtu pārāk smaga un padarītu to nespēcīgu. Tāds cilvēks vairs nespētu ar sevi sadzīvot un ietu boi5 no šausmām, ka Dievs tam vienmēr ir bijis tik tuvs un labvēlīgs, bet cilvēks pats — tik akls, vēss un ciets pret Dievu.

Kaut cilvēks patiesi noticētu un liktu pie sirds šos Jēzus vārdus: “Bet arī jūsu galvas mati visi ir skaitīti” (Mt.10:30). Savu dzīves pieredzi vajag aplūkot tieši šādu vārdu gaismā — cik gan spēcīgi tie apsūdz cilvēka sirds cietumu pret Debesu Tēvu!

Tā Kristus ciešanās un nāvē māca, ka mums jābīstas un jāmīl Dievs. Savas cietsirdības dēl pret Dieva nebeidzamo mīlestību cilvēks tūkstoškārt ir pelnījis tapt iemests ellē, tādēļ tam brīvi un labprātīgi jāatzīst, ka pat rūgtākais posts virs zemes tam bijusi pārāk liela žēlastība, jo viņa pelnītā alga būtu bijusi elle. Tādēļ pat pašiem nelaimīgākajiem cilvēkiem sava dzīve un liktenis virs zemes ir jāaplūko kā. liela Dieva laipnība. Un tā tas tiešām ir.

Cik gan ļoti tu mīlētu Dievu, ja novērtētu un pateiktos par laicīgām svētībām un prieku, ja aptvertu visas žēlastības pilnās Dieva dāvanas un ja tavas acis atvērtu, un tu ieraudzītu Dieva mūžīgo un brīnišķo gādību par mums un Viņa uzticības pilno degsmi par mūsu dvēseles pestīšanu!

Tieši mūsu glābšanas dēļ Viņam bieži ir jāizmanto bargas metodes, lai lauztu, modinātu un atgrieztu mūsu atkritušās sirdis. Tev arī jāierauga, ka pats rūgtākais, ko esi savā dzīvē pieredzējis, ir bijis ne tikai pelnīts sods, bet vienlaikus arī Dieva žēlsirdības pilna pārmācība, kas kalpo tavai mūžīgai labklājībai.