Sirds pilnība

“No sirds pilnības mute runā.” [Mt.12:34]

Ļoti trāpīgi vārdi. To redzam ikdienā. Spožas idejas pārņemts jaunietis nevarēs vien nociesties, lai kādam to izstāstītu. Iemīlējies cilvēks nespēs apslēpt savas jūtas tās būs redzamas viņa sejas izteiksmē un viņa vārdos.

Tāpat cilvēks, kas pārcietis smagu operāciju un izveseļojies, noteikti ar prieku stāstīs to ikvienam, kas klausīsies. Tā tas ir “No sirds pilnības mute runā.”

Nenoliedzami daudz ir tādu cilvēku, kas gandrīz nekad nerunā par garīgiem jautājumiem. Vienīgie sarunu temati ikdienā nereti ir tikai pasaulīgas lietas un intereses. Dieva vārds tiek pieminēts tik vien kā muļķīgos pārsteiguma izsaucienos: “Ak Kungs, ak Dievs”. Un tas, kā jūs labi zināt, ir grēks pret 2. bausli: “Tev nebūs Dieva vārdu nepareizi lietot, jo Dievs to nepametīs nesodītu, kas Viņa vārdu nepareizi lieto.” Par ko tas liecina? Par to, ka sirds ir pilna ir visdažādākajām lietām, bet Dievam tur vietas nav.

Mūsu vārdi atklāj to, kas mājo sirdī. Tie rāda mūsu attieksmi, intereses ko mīlam, ko nīstam, pie kā pieķeramies un no kā vairāmies. Vārdi ir liecinieki, kas vai nu runā mums par labu, vai arī mūs apsūdz. Mūsu vārdi nav tikai tukša skaņa, kas uz brīdi ieskanas un tad aiziet nebūtībā. Nē. Mūsu vārdiem ir liels svars. Ir labi un svētīgi vārdi, bet ir arī ļauni un smagi vārdi. Vārdi nepaliek bez sekām.

Ne velti Kristus ir sacījis: “Pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts.” Vārdi var kļūt gan par mūsu draugiem, gan par ienaidniekiem. Tas gan nenozīmē, ka, ierobežojot savus vārdu plūdus un izvēloties pareizās tēmas un pareizos vārdus, visas problēmas tiks atrisinātas. Jo vaina jau nav tikai vārdos, bet gan sirdī un prātā, no kurienes tie nāk.

Tāpēc īstais jautājums nav vis: “Kā izvēlēties pareizos vārdus?” Bet: “Kā iegūt pareizo sirdi?” Ak… Kā var iegūt jaunu sirdi? (Protams, te nav runa par sirds pārstādīšanu!) Vai cilvēks vispār spēj mainīt savu sirdi, domas un prātu? Lai kā mēs censtos un pūlētos, mēs nespējam. To spēj tikai Dievs, kas līdz ar ticību spēj izmainīt cilvēka sirdi.

Ecēhiēla grāmatā [36:26] Dievs dod šādu apsolījumu: “Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. Es jūs apveltīšu ar Savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit manos likumos.”

Dievam nepatīk mūsu cietās, aukstās sirdis, kas mīl tikai sevi un pasaulīgas lietas. Tāpēc Viņš grib mums dot jaunas sirdis, kuras mīl savu Radītāju un mīl cilvēkus. Viņš ne tikai grib dot, bet arī dod. Un tas jau notika mūsu Kristībās. Taču jaunas sirds došana nav tikai vienreizējs notikums. Sirdis jāatjauno ik dienas, nožēlojot savus grēkus un saņemot no Viņa piedošanu.

Visspēcīgais Dievs, es nabaga grēcinieks Tev sūdzu savus grēkus, ar ko esmu apgrēkojies domās, vārdos un darbos, un esmu pelnījis Tavas dusmas un sodu laicīgi un mūžīgi. Es Tevi lūdzu Tavas lielās apžēlošanas un Tava mīļā Dēla Jēzus Kristus dēļ: apžēlo mani nabaga grēcinieku, piedod man visus manus grēkus un dod savu Svētā Gara spēku, ka varu atgriezties.” Un Dievs piedod. Kristus dēļ.

Ar savu piedošanu Viņš pamazām pārmaina mūsu sirdis un piepilda tās nevis ar pasaulīgām lietām, bet ar dievišķām. Dievs pamazām maina mūsu attieksmi pret dzīvi, pret līdzcilvēkiem un pret Viņu pašu. Kad Viņš pilda mūsu sirdis ar šīm labajām lietām, tad arī mūsu mute spēj pareizi runāt par Dievu.