Kā cilvēki attiecas pret Dieva baušļiem

Attiecībā uz Dieva svēto Bauslību ir jāpiekrīt tam, ko sacījuši senie baznīcas skolotāji, proti, ka Bauslība zināmā mērā ir pazīstama pēc dabas, turpretī Evaņģēlijs ir noslēpums, kas prātam apslēpts.

Vai, kā raksta apustulis Pāvils, ka Bauslība ir ierakstīta visu cilvēku sirdīs: “Jo, ja pagāni, kam bauslības nav, sekodami savai dabai, izpilda bauslību, tad viņi, būdami bez bauslības, paši sev ir bauslība. Jo ar to viņi pierāda, ka bauslība ierakstīta viņu sirdīs. To pašu apliecina viņu sirdsapziņa un viņu domu spriedumi, kas cits citu vai nu apsūdz, vai attaisno” (Rom.2:14-15). Tā ir taisnība.

Tomēr vienlaikus kā jauns pierādījums postam un samaitātībai, kas ar grēkākrišanu ir nākusi pār visu mūsu dabu, ir tas, ka mēs, pat lasīdami un klausīdamies Bauslību, tomēr nereti esam kā vairums cilvēku, kas paliek tumsā un nesaprot baušļu patieso jēgu. Mozus apsegs ir pārklāts acīm (2.Kor.3:13), un neviens nespēj patiesi saprast un ieraudzīt, un vēl mazāk to paturēt prātā, nemaz nerunājot par baušļu prasību izpildīšanu, bet tie, kas šai ziņā ir visvairāk apgaismoti un nopietni, kā M. Luters saka, arvien “paliek katehēzes skolnieki, kamēr vien dzīvo”. Viņš pats saka, ka “katru dienu viņš ielūkojas desmit baušļos”, — tieši tā paši labākie kristieši ir jutušies Dieva svētās Bauslības priekšā.

Kurš gan spēs raksturot visu pārējo ļaužu attieksmi pret Bauslību, nemaz nerunājot par lielo, neaptēsto Dieva nicinātāju pūli, kas Dievu un Viņa baušļus tur par nieku, salīdzinot ar visām savām domām, un tie ne mirkli nebīstas no elles?

Tāpēc mums atliek tikai norādīt, cik slikti pat krietni un nopietni cilvēki attiecas pret Dieva baušļiem un tos pārprot sev par dvēseles samaitāšanu. Dieva baušļus tie lieto aplami, raudzīdamies tikai uz saviem ārējiem darbiem, tāpēc viss Dieva vārds viņos nenes nekādus augļus, jo tie ar vieglprātību pārskrien pāri pašām augstākajām Dieva baušļu prasībām, kas attiecas uz sirdi. Tāpēc Dieva svētie baušļi nepaveic pie viņiem to, ko vajadzētu.