Lūgšana pret mūsu galveno ienaidnieku

“Bet atpestī mūs no ļaunā.” [Mt.6:13]

Grieķiski šī lūgšana skan tā: “Atpestī jeb pasargā mūs no ļaunā jeb sliktā”; un tas saprotams tieši tā, ka runa te ir par velnu, it kā būtu gribēts īsi pateikt, ka viss lūgšanā ietvertais ir vērsts pret šo mūsu galveno ienaidnieku. Jo viņš ir tas, kas liek mums šķēršļus un ir pret visu, ko lūdzam: Dieva Vārdu un godu, Dieva valstību un gribu, dienišķo maizi, priecīgu, tīru sirdsapziņu utt.

Tāpēc mēs nobeigumā, visu apkopojot, sakām: “Mīļais Tēvs, palīdzi, lai mēs kļūtu brīvi no visas šīs nelaimes!”

Te tiek ietverts arī viss, kas ļauns mums var gadīties velna valstībā: nabadzība, nāve un, īsi sakot, viss briesmīgais posts un sirdēsti, kuru virs zemes ir neizmērojami daudz. Tā kā velns ir ne tikai melis, bet arī slepkava [Jņ.8:44], tad viņš bez apstājas tīko pēc mūsu dzīvības un izgāž savu naidu, kur vien var nest mūsu miesai nelaimi un postu. Tā viņš kādam lauž kaklu vai arī iedzen ārprātā, dažus noslīcina ūdenī un daudzus dzen pašnāvībā vai iedzen kādā citā rausmīgā postā.

Tādēļ virs zemes mums nekas cits nav jādara, kā vienīgi bez mitas jālūdz Dievs, lai pasargā no šā galvenā ienaidnieka. Jo, ja Dievs mūs neuzturētu, tad velns mūs neliktu mierā ne brīdi.

Tā tu redzi, ka Dievs grib, lai mēs lūdzam par visu, kas mūs miesīgi kārdina, nemeklējam un negaidām palīdzību nekur citur kā vien pie Viņa.

Šo lūgšanu Viņš ir nolicis pašās beigās, jo, lai mēs būtu pasargāti un atbrīvoti no visa ļaunā, vispirms Viņa Vārdam jābūt svētītam mūsos, Viņa valstībai jābūt pie mums un jānotiek Viņa prātam. Un beigās Viņš grib mūs pasargāt no grēka un negoda, tāpat arī no visa, kas mums dara sāpes un kaitē.

Tādējādi Dievs ir īsi norādījis visas vajadzības, kas mums var rasties, un mums nav ar ko aizbildināties, ka nelūdzam.