Piedalīties misijas darbā

“Kamieļu jūklis apklās tevi, jaunie kamieļi no Midiānas un Ēfas, visi tie nāks no Sabas, tie atnesīs zeltu un vīraku un teiks Tā Kunga slavu.” [Jes.60:6]

Šodienas teksts mums māca, ka ir divi veidi, kā ticīgie ar prieku var piedalīties misijas darbā. Viņi var piedāvāt nepieciešamos finansiālos līdzekļus, un viņi var lūgt Dievu.

Dievs ir brīnišķīgi iekārtojis lietas, tāpēc ir nepieciešami pasaulīgi līdzekļi, lai atbalstītu un virzītu Baznīcas garīgo valstību – debesu valstību uz zemes. Dievs varēja saglabāt cilvēci un Baznīcu bez līdzekļiem, bet Viņš izvēlējās uzturēt dzīvību, izmantojot pārtiku un dzērienu, un atbalstīt Savu Baznīcu ar noteiktiem pasaulīgiem līdzekļiem, kas cilvēkiem ir jāziedo šim mērķim. Kristīgai draudzei, pat ja tas maksā daudz naudas, ir jānodrošina sevi ar sludinātājiem un skolotājiem, jāveido semināri un jāceļ baznīcas un skolas.

Ja Baznīca vēlas veikt misijas darbu, tai ir jāatrod parasti diezgan ievērojamu finansējumu misionāru izglītošanai un atbalstam. Dievs to visu ir pavēlējis savā lielajā gudrībā un mīlestībā. Tas nav tāpēc, ka Dievam būtu vajadzīgs cilvēks vai viņa zelts un sudrabs. Kā Viņš pats ir teicis: “Sudrabs ir mans, un zelts ir mans.” [Hag.2:8] Tā vietā Dievs vēlas, lai tie, kas ir nākuši pie ticības, lai viņi piedalītos brīnišķīgajā grēcinieku glābšanas darbā. Viņš nemēģina uzlikt smagu nastu ticīgajiem, bet gan vēlas dot viņiem visaugstāko un lielāko godu, ko vien var parādīt nabaga, grēcīgam cilvēkam.

Kad viņi tiek aicināti dāvināt “zeltu un vīraku”, kā teikts mūsu tekstā, svētajam misijas darbam, visi patiesie kristieši to uzskata par godu, kurā nevar piedalīties neviens neticīgais. Ne visi no viņiem paši ir spējīgi kļūt par misionāriem, lai pulcinātu Kristus pazudušās avis, bet tā vietā viņi ar priecīgu prātu, dāvā savus ziedojumus, lai citi spētu paveikt šo brīnišķīgo darbu viņu vietā.

Dievs vēlas atmaksāt šo godājamo upurdāvanu ar lielu un žēlastības pilnu atlīdzību mūžībā. Visi pagāni, kuri kļūs par kristiešiem, pateicoties kādas misijas darbam, kādu dienu parādīsies Dieva tiesas troņa priekšā un liecinās par visiem tiem, kas dāvāja savu pasaulīgo mantu, lai viņi varētu tikt pievērsti kristietībai un tikt pestīti. Šādi Tā Kunga Vārds krāšņi piepildās: “Iegūstiet sev draugus ar netaisnības mamonu, lai, kad tas zūd, viņi jūs uzņemtu mūžīgajos mājokļos.” [Lk.16:9] Tur pat vismazākais ticībā dāvātais grasis kļūs par tīru, mirdzošu dārgakmeni mūžīgās dzīvības vainagā, ko nēsās dāsnie misijas darba draugi.

Tomēr lai cik svarīgi un nepieciešami ir pasaulīgi līdzekļi svētajam misijas darbam, tie nav galvenais veids, kā ticīgie parāda prieku par šo lielo un nozīmīgo darbu. Ticīgo ļaužu galvenā darbība ir un paliek lūgšana. Pat neticīgais, kuram sirds nav pieķērusies misijas darbam, var iemest naudu misijas ziedojumu kastē, bet viņš nevar lūgt Dievu par neticīgo pievēršanu ticībai. To var izdarīt tikai patiess ticīgais. Ikreiz, kad ticīgais lūdz mūsu Kunga lūgšanu ar tās pirmo un otro lūgumu: “Svētīts lai top Tavs vārds”, un: “Lai nāk Tava valstība”, viņš arī lūdz, lai Dieva vārds un glābjošā žēlastības valstība nonāktu arī pie nabaga pagāniem. Ikreiz, kad viņš pasniedz dāvanu misijas darbam, viņš lūdz: “Kungs, svētī viņus!” Viņš patur misionāru darbu savā lūdzošajā sirdī, un Svētais Gars viņu laiku pa laikam aicina kādā klusā nostūrī nomesties uz ceļiem un lūgt, lai Dievs svētī misionāru darbu.

Kā tad ir ar mūsu dāvanām un aizlūgumiem misijas darbam? Ja mums nav ienācis prātā lūgt par citu cilvēku nākšanu pie ticības, tad mums pašiem ir vajadzīgs misionārs. Ja mēs esam tikai dažreiz par to lūguši, tad mums ir jānorāj sevi par savu slinkumu. Mostieties! Iededziet šodien savas sirdis ar jaunu un dzīvu dedzību misijas darbam.