Edgars Mažis: Depresija, Dievs, psihoterapeits

Noklausies šo e-publikāciju

Šodienas sabiedrības modernais vārds ir “depresija.” Tā var būt jebkuram bez vecuma un dzimuma ierobežojuma. Tai ir daudz cēloņu un patiesībā jebkas mūs var ievest depresijā. Viena no depresijas definīcijām, kuru atradu internetā, ir šāda: “Depresija ir stāvoklis, kad cilvēks jūtas bēdīgs, bezcerīgs un nevarīgs. Šis stāvoklis var ilgt īsāku vai garāku laika periodu. Depresija var izpausties gan kā viegla grūtsirdības, gan kļūt tik smaga, ka pilnībā sagrauj cilvēka dzīvi. Depresija ir kā liels mākonis, kas aptumšo visu un atņem dzīvotprieku.”

Katrs no mums tādus brīžus būs piedzīvojis, kad dzīvē viss piegriežas, kad vairs neko negribas darīt. Pravietis Elija izrādās nebija izņēmums. Pēc tik varenām nodaļām, kur lasām par viņa spējām dziedināt un pravietisko drosmi nostāties pretī 450 Baāla praviešiem, nu viņa dzīvē pienācis tumšs brīdis. Kā tas sākas? Ar draudiem, kurus izsaka Izebele, ķēniņa Ahaba sieva.

1] Vārda spēks
“Un Izebele deva Elijam ziņu, sacīdama: “Lai man dievi dara tā un vēl vairāk, bet rītdien ap šo pašu laiku es atdarīšu tev tāpat, kā tu ikvienai no viņu dvēselēm esi darījis!” [1.Ķēn.19:2]

Loģika teiktu, Izebele taču varēja iztikt bez šī soļa. Ja reiz viņa vēlējās nogalināt pravieti Eliju. Kāds mērķis bija viņas paziņojumam? Radīt bailes? Izaicināt? Iespējams, ka iznīcināt ar vārdu palīdzību. Tās ir visgrūtāk atklājamās slepkavības, kad kāds izdara pašnāvību pēc tam, kad ticis verbāli pazemots. Kā lai to pierāda? Ķēniņa Ahaba sieva lieto kādu ļoti bīstamu sviru, lai iznīcinātu savu sāncensi. Vārdi. Vai gadiem ejot mēs kļūstam noturīgāki pret vārdiem? Laikam jau nē, jo vārdi spēj izsist no līdzsvara. Dažreiz viens vārds ieduras mūsu sirdī tik asi, ka ievainojums sāp gadiem. Un tas nozīmē tikai vienu – mums jābūt uzmanīgiem gan tad, kad lietojam vārdus, gan tad, kad tos dzirdam. Varētu jau teikt, ka tas nav tik vienkārši. Elijas vājumu nerada šis teikums no Izebeles puses, drīzāk, tas pieliek punktu tam, kas jau kādu laiku viņā ir rosījies, viņa domās, izjūtās. Vārds no ienaidnieka, no tās puses, kas ienīst un nicina. Droši vien svarīga ir arī intonācija, kā šis vārds tiek pateikts un kas to pasaka. Mēs nezinām, vai tas bija rakstīts vārds vai izteikts vārds, bet šī ziņa Eliju neatstāj vienaldzīgu.

2] Reakcija
Un, kad viņš to redzēja, tad viņš cēlās, lai glābtu pats savu dzīvību, un nonāca Bēršebā, kas atrodas Jūdā. Un viņš tur atstāja savu puisi. Bet pats viņš vienas dienas gājumu devās uz tuksnesi un apsēdās zem paegļa krūma, un viņš savā dvēselē vēlējās mirt. Un viņš sacīja: “Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks kā mani tēvi.” [1.Ķēn.19:3-4]

Elija bēg, lai izglābtu pats savu dzīvību. Interesants formulējums. Bēgšana, lai izglābtos. Vispirms uz Jūdas zemi, kur Ahabam un Izebelei vairs nebija nekāds teikšanas un arī varas pār Eliju, tad tālāk uz tuksnesi. Un tad nāk domas par nāvi. Elija ir nedaudz neprognozējams, bet tādos depresīvos brīžos tas ir pašsaprotami. Tuksnesis un vienatne.

Kāpēc Elija grib mirt? Viņš patiesībā ir izbēdzis no saviem ienaidniekiem. Gluži kā daudzi bagātnieki, kuri atstāj Krieviju un dzīvo ārzemēs, jo dzimtenē ir bīstami palikt. Kāpēc šī fiziskā brīvība nedod Elijam mieru sirdī? Varbūt tā smagākā lieta ir tā, ka vides maiņa ne vienmēr atrisina mūsu dvēseles problēmas. Elija, varenais pravietis, nu ir sapinies šaubās. Viņš ir aizmirsis, ko Dievs ir darījis. Kāds komentārs saka tā: Elija vairs neredz Dievu, bet redz tikai sevi. Viņš glābj savu dzīvību, viņš redz sevi kā vienīgo, kas palicis uzticīgs Dievam, viņš redz, kā ir kalpojis Dievam. Jā, viņu var saprast. Vai tad mēs nedarām tieši tāpat? Kad mēs aizstāvam sevi, kad mums pietrūkst atbalsta, kad mums liekas, neviens nenovērtē to, ko mēs darām, vienalga, ģimenē, draudzē vai sabiedrībā.

Kas īsti notiek tuksnesī? Vai tā ir vainas apziņa, kas sāk Eliju apsūdzēt? Varbūt viņš sāk apzināties, ka ir bijis neuzticīgs pravietiskajam aicinājumam? Kā teikt, pazudis no skatuves vissvarīgākajā brīdī. Elija vēlas mirt. Un tuksnesis tam ir vispiemērotākā vieta. Bez tam, neviens nav klāt. Nogurums no dzīves, neveiksminieka izjūta, garīgs un fizisks spēka izsīkums. Bet Dievs neļauj Elijam nomirt. Pirms laika neviens nemirst. Bet Dievs arī neatstāj Eliju tuksnesī zem krūma, sērīgi meditējot par nāvi.

3] Dieva risinājums
Jāsāk ar to, ka Dievs nevienā šī notikuma brīdī nepārmet Elijam, ka viņš tā nedrīkst justies. Lai cik tas arī skumji nebūtu, to bieži darām mēs, jo mums šķiet, ka dievbijīgam cilvēkam tādu brīžu nedrīkst būt. Bet Dievs ir bezgala pacietīgs. Viņš uzklausa Eliju. Un ne vienu reizi vien.

a. ēdiens no debesīm un atpūta
Un viņš raudzījās, un redzi, pie viņa galvgaļa bija plācenis, kas cepts uz karstām oglēm, un apaļa krūze ar ūdeni; un viņš ēda un dzēra un apgūlās. [1.Ķēn.19:6]
Dievs sūta Elijam ēdienu, lai viņa ķermenis izturētu tuksnesī, jo Viņa mērķis ir sagatavot Eliju ceļam, tālam ceļam. Un šis nav ‘negarīgs’ risinājums. Kad cilvēks ir izmisis, tad negribas neko, arī ēst. Kad cilvēks noskaņojas nāvei, tad ir grūti motivēt darīt kaut ko citu. Un Elija paklausa.

b. ceļojums
Četrdesmit dienu ceļojums nav joka lieta. Laiks pārdomāt, laiks izdarīt secinājumus. Tas varēja būt svētīgs, bet reizē arī nogurdinošs laiks, jo Elija bija viens pats ar Dievu, ar sevi, ar tuksnesi. Droši vien, ka eņģelis piestājās un deva gan ēdienu, gan dzērienu. Kāpēc Dievs lika Elijam to darīt? Vai lai nomierinātos? Varbūt, kaut gan, tas bija tikai viens mazs ķēdes posms tajā garajā dziedināšanas ceļā, kuru Elijam vajadzēja iziet. Vienmuļš gājiens cauri tuksnesim, nav ar ko parunāties, katru dienu viens un tas pats. Tas var ievest cilvēku vēl lielākā depresijā. Bet šis ceļojums varbūt ir vēl lielāka pārbaude kā iepriekšējās. Jēzus tuksnesī tika kārdināts no Sātana, Mozus gatavojās runāt ar Dievu, Eliju sagaidīja kaut kas ļoti īpašs.

c. Dieva atklāsme
“Izej ārā un nostājies Tā Kunga priekšā kalnā.” Un redzi, Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns – lēna balss. [1.Ķēn.19:11-12]

Dieva atklāsme ir kaut kas tāds, ko grūti aprakstīt. Tikai pirms īsa laika Elija bija piedzīvojis, kā Dievs sevi atklāj ugunī, kad Karmela kalnā uguns no debesīm aizdedzināja upura dzīvnieku. Bet šī atklāsme bija kaut kas pilnīgi pretējs. Dievs parād, cik daudzveidīgi Viņš var atnākt pie cilvēka. Bet tas, kas bija vajadzīgs Elijam, bija lēna balss vai lēna un klusa vēsmiņa. Kā lēns vējš, tā Dievs pieskārās Elijam. Viņš piedzīvoja, ka Dievs ir tik tuvu. Tas bija Dieva uzticības apliecinājums Elijam, kurš bija tik bezcerīgs šajā brīdī. Dievs it kā teica: Es esmu ar tevi arī tad, kad tu pats jūties tik mazvērtīgs un tik noskumis. Šādi brīži ir īpaši, jo tie nenotiek katru dienu. Bet Dievs zināja, kas Elijam visvairāk ir vajadzīgs.

d. pavēle iet strādāt
Un tad nāk pats pārsteidzošākais. Dievs liek Elijam iet atpakaļ pie darba. Nevis gausties par to, ka ir palicis viens, bet strādāt. Eliju šķiet nav pārliecinājis ne garais gājies pa tuksnesi, ne arī Dieva atklāsmes, jo viņš joprojām ir neapmierināts ar situāciju.

Bet viņš sacīja: “Es degtin esmu dedzis Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Israēla bērni ir atmetuši Tavu derību, Tavus altārus tie ir sagrāvuši un Tavus praviešus nogalinājuši ar zobenu, es vienīgais esmu atlicies, un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu.” [1.Ķēn.19:14]

Bet Dievs šo monologu, šķiet, neuzklausa, jo Elijam ir jāiet strādāt, darīt darbs, ko viņš ir aicināts darīt. Cilvēcīgi skatoties, Elijam vajadzētu atpūtu un garu atvaļinājumu, bet Dievs domā citādāk.

Un Tas Kungs viņam sacīja: “Atgriezies pa savu ceļu tuksnesī uz Damasku un svaidi Hazaēlu par ķēniņu pār Aramu. Bet Nimšija dēlu Jehu svaidi par ķēniņu pār Israēlu, bet Safata dēlu Elīsu no Abelas-Meholas iesvētī par pravieti savā vietā. [1.Ķēn.19:15]

Elijam ir jāiet atpakaļ. Vēl 40 dienas. Vai tas ir triumfa vai apkaunojuma gājiens? Droši vien, ka ne viens, ne otrs, jo Dievs pravieti nav ne nosodījis, ne arī diži uzteicis, vien pateicis – Tu neesi viens. Elīsa kļūs par Elijas pēcteci, vēl 7000 cilvēku ir Dievam zināmi, kas nav saistīti ar Baāla elka pielūgšanu. Elija viņus nebija manījis un jutis, bet Dievs zināja, kuri tie ir. Elijam ir ko pārdomāt, ejot atpakaļ. Un tad arī depresīvais noskaņojums kaut kur izgaist.

Noslēgums: Ko mācāmies no šī notikuma?

Pirmkārt, pēc lielām garīgām uzvarām var nākt depresijas brīži;

Otrkārt, Dievs nenosoda mūs mūsu vājumā, bet gan parāda, ka ir mums klāt un ka mums jāturpina iesāktais darbs;

Treškārt, neviens cilvēks nav neaizvietojams.