Zirgs un pūķis

Es gatavoju no zirga pūķi. Vēl tikai vajadzīgs vienlaidus pārklājums, jā, arī pie formas vietām būs jāpiestrādā…Nē, tur nav nekā dīvaina.

Nav, protams, nekā dīvaina arī tajā, ka zirgs pretojas, bet visas šīs akcijas būtība slēpjas pieprasījumā, kas, kā zināms, ir pamatots un nepielūdzams. Sabiedrība ir stingri pārliecināta, ka pats zirgs ir neesošs subjekts, kas pastāv vienīgi kā teorētisks formulējums pūķiskuma kontekstā; ka reāli eksistējošs ir tikai pūķis dažādu situāciju noteiktos veidolos, kuri mainās un slāņojas viens virs otra. Zīmīgi, ka, ja šo domu konsekventi turpina, tad izrādās, ka arī pats pūķis ārpus sabiedrības ir neesošs lielums.

Iedomāsimies uz brīdi kaut vai pūķi veikalā aiz letes vai pie kases aparāta, pūķi – direktoru, sētnieku, ministru, santehniķi, televīzijas diktoru, aktīvu žurnālistu vai vairāk vai mazāk pazīstamu mācītāju. Pūķi – mačo vai pūķi – feministi. Iedomāsimies pūķi – garāmgājēju uz ielas, kaimiņu blakus dzīvoklī, pūķi kā nejauši uzrunātu (lasi: pārsteigtu), vai vēl interesantāk – gluži nejauši intervētu…Var pieminēt pūķa smaidus, dusmas, grimases un viepļus, pūķisku nopietnību vai ironiju, pieticību vai distancēšanos. Ja tikai spējam, tad varam apcerēt pūķi – vīru, vai, kas arī skan gana ietilpīgi, pūķi – sievu. Pūķis jūsu gultā spēj padarīt jūsu dzīvi pagalam piepildītu. Pavisam interesanti ir konstatēt pūķi pie sievas vai vīra vecākiem. Domājams, ka te pat var atmest sausi teorētiskos slēdzienus un pāriet pie daudzkrāsainās praktiskās pieredzes.

Beigās nonākam arī līdz pūķim – bērnam. Paša audzēts, saudzēts un lolots pūķis. Var jau būt, ka jums ir piedzimis kumeļš, taču praktiski pie krūts jūs turat pūķi.

Un tā, galu galā, jautājums par to, kur paliek zirgs un vai tas vispār eksistē, saglabājas. Es gan nenododos jautājumiem, es gatavoju no zirga pūķi, jo palikt zirgam nozīmē rīkoties neadekvāti un pret sabiedrību. Tā kā pēdējā ir pārliecināta, ka zirga nav, jebkuru pierādījumu par tā esamību tā uztver izteikti agresīvi. Pūķiski, es teiktu.