26. aprīlis, 2024

186. Kāds bija mūsu Pestītāja pazemības stāvoklis?

Ieskaties

Digitālais balss asistents Lutera faniem
Avalon: In Not of
Covid-19 vēl būtiskāk skars ticīgos
Seksa maratons

6 komentāri par “…un Vārds tapa filma…”

  1. Šis festivāls & tā filmas allažiņ ir bijušas interesantas, tikai tas nosaukums (protams, gana fīčīgs un pavelkošs) tik pat allažiņ man ir licies ‘too much’. Stipri pār strīpu. Manuprāt, ir jābūt dzelzs iekšām vai arī pavieglam prātam, lai šo filmu sakarā vilktu paralēles ar Logosa iemiesošanos. Protams, filmas, kā jau teicu, ir labas, un katrai labai (patiesai) mākslai neizbēgami ir saikne ar Dieva patiesību, un tās šādu vai tādu šķautni mēs varam atrast Bībelē, ko mēs vispārinot arī saucam par Dieva vārdu. Bet šeit nu ir atšķirība starp “vārdu” un “Vārdu”, un tā ir liela. Lūk, tālab gadiem ilgi man ir ne visai lāga sajūta sakarā ar šo festivālu: labs, protams, bet neatstāj sajūta, ka “tie nezina, ko tie dara”. O, šis varētu būt labs nosaukums attiecīgajam festivālam, ne? – “Tie nezina, ko tie dara.” Vai arī – “Bileāma ēzelis”. Nu, kaut kas tādā garā. Bet ne jau nu gvelzt pilnīgas blēņas, ka “teoloģijas students” Skorsēze vai atkritējs Bergmans ar savu totālo neizpratni “par lietām” mums pasaka kaut ko jēdzīgu par Logosu. Nē, viņi PASAKA gan kaut ko jēdzīgu, bet pārsvarā – par savu un citu neizpratni, par maldiem, par ‘tā viš i’, par cilvēka dabas tumšākajiem un frīkīgākajiem kaktiem. Un tā var būt arī laba māksla. Bet tai NAV nekāda būtiska sakara ar kristoloģiju, kurmet teikumam “un Vārds tapa… (jebkas)” šāds sakars IR. Vot.

  2. Ļoti precīza analīze Didzi. Tu esi izteicis vārdos senas un līdz šim neizteiktas sajūtas.

    Kad pirmo reizi pirms vairākiem gadiem saņēmu reklāmas bukletiņu, konstatēju nosaukuma un satura konfliktu.

    Filmas kā tādas ir skatāmas – katra savā ziņā ar tādu sociālu un romantisku (tātad “iz dzīves”) piesitienu.

    Iespējams, ka sākotnēji kadā prāta vētrā dzimušais un labskanīgais “un Vārds tapa filma” tika akceptēts, jo pasākumam bija plānota kāda cita ievirze. To gan es nezinu. Protams, tādēļ vien, ka to organizē kristīga organizācija, nevajadzētu lietot ar kādu pārfrāzētu pantu no Bībeles. Nu vismaz ne šo.

    Nevis Vārds tapa jebkas, bet Vārds tapa miesa – tā ir realitāte, kas dāvā mūžīgo dzīvošanu.

  3. mmm ko lai saka – šķiet mani pieļāvumi zaudē savu nozīmi.
    .
    Redz ko [starp visām lietām, ko tie saka] saka formuma organizētāji (kinokritiķe Anita Uzulniece): “Es patiesi ticu, ka kinomāksla var skart cilvēka eksistences dziļākos slāņus – sirdi, prātu, domas. Filma var dot ieguldījumu kristīgās vēsts izplatīšanā ārpus baznīcas sienām. Tā var arī palīdzēt izprast Svētos Rakstus, kas ir galvenais teoloģijas uzdevums. Kinomāksla palīdz izplatīt tos plašākai auditorijai, veidot dialogu starp kristietību un kultūru, starp Vārdu, kas tapa miesa, un cilvēku, kas var tapt par Vārdu. Filma var smalkjūtīgi ielūkoties Evaņģēlijā, uzmanīgi pieskaroties tam brīnumainajam notikumam, pateicoties kuram cilvēks pārdzīvo Vārda pārveidojošo ietekmi robežsituācijā, tā spēj sniegt dzīves ideālus un modeļus.
    Gan dievkalpojums, gan labas filmas seanss ir rituāls, kas kā mistērija prasa pilnīgu uzticēšanos, kur satiekas notikums ar jēgu un kur atziņa var atnākt pie mums acumirklī, kā zibens. Tumšajā kinozālē cilvēks tiek konfrontēts ar savu sirdsapziņu. To varētu saukt par ētisku zibeni. Tas rada ilgas apjēgt savu eksistenci un sūtību, galu galā – rosina atgriešanos un sagādā prieku.
    Kinomāksla varbūt ir viens no vissvarīgākajiem mēdijiem – robeža starp pagātni un nākotni, ikdienišķības lūzuma vieta. Filma var būt spogulis, arī – citādības un žēlastības simbols. Katra laimīga satikšanās – ar kādu cilvēku, mākslas darbu – var acumirklī atklāt patiesību, kas ne vienmēr cilvēkam sasniedzama izziņas ceļā.Mēs ne tik daudz redzam filmu, cik ticam tai. Mēs iznākam no kinozāles savādāki, nekā mēs tajā iegājām. Filma var būt viens no veidiem, kā cilvēks nonāk pie patiesības, attīra un ārstē savu piesārņoto dvēseli. Filma var būt dialogs, pat kalpošana, un tās vēstījums var palīdzēt cilvēkam izkļūt no neziņas un apjukuma tumsas, nokļūt gaismā. Tā var parādīt ceļu, kur un kā gūt spēku, lai integrētos mūsdienu postmodernajā pasaulē, kur indivīdam kļūst arvien grūtāk saglabāt savu identitāti. Tā piedāvā iespēju iepazīt sevi un pasauli, atgūt sašķobīto ticību, dzīvot “bez bailēm būt atšķirīgam” (Adorno vārdiem runājot).Kinomākslinieku uzdevums nav pasludināt Evaņģēliju. Ar savu apdāvinātību, saviem izteiksmes līdzekļiem viņi var padarīt Labo vēsti transparentu, neko vairāk, bet arī – ne mazāk.
    Labākie kinomākslas paraugi, kādi ir arī filmas, kas ietver sevī kristīgo vēstījumu, protams, nevar aizvietot Baznīcu, taču tās var veiksmīgi kalpot kā iedvesmotājs un tilts – starp reliģiju un mākslu, ticību un cilvēku, Kristu un cilvēku.
    Cilvēkam arī filmas var palīdzēt spēka, cerību un jēgas, reizēm – pazaudētā Dieva meklējumos.”
    .
    Grūti pat to pirmajā brīdī komentēt.
    .
    Es līdz šim kino biju uztvēris kā izklaidi, gluži kā bilžu, joku vai video sadaļu e-BANICĀ. Tāpat arī teātri.

  4. njā, Anita Uzulniece. “Gan dievkalpojums, gan labas filmas seanss ir rituāls”… tiešām grūti komentēt.

    tomēr, tomēr, saprotu, ko viņa domā. nav galīgi bez pamata – es arī esmu redzējis filmas, kas vadījušas uz atgriešanos, tomēr nedomāju, ka vispārīgi filmām šajā procesā ir lielāka ietekme kā ikdienas situācijām ģimenē un pirmajām pavasara lapiņām – tas viss darbojas vienīgi komplektiņā ar Svēto Garu, kas liecina, atgādina, uztur ticību, piešķir citādu jēgu pilnīgi visam, ko redzam. pierakstīt kādus īpašus nopelnus kādai no sfērām, protams, ir maldi, jo atgriešanās – Dieva darbs.

  5. Diemžēl biju tikai uz vienu filmu “Žasmīna”, taču ar lielāko gandarījumu to noskatījos.

    Paldies organizatoriem – tā turpināt! Īpašs paldies Anitai Uzulniecei par filmu izvēli – гламурна!

Atbildēt