Un kā ir ar tavu mīlestību?

Noklausies šo e-publikāciju

“Ko lai Es tev daru, Efraim, un tev, Jūda? Jo jūsu mīlestība ir kā rīta mākonis un kā rasa, kas ātri nozūd.” [Hoz.6:4]

Agri no rīta pļavas zālē mēdz būt rasa, taču, kad uzlec saule un kļūst siltāks, rasa pazūd. Mēs sakām: saulei austot, rasa gaist.

Līdzīgi ir arī ar mīlestību, saka pravietis. Mīlestība ir līdzīga rīta mākonim, tā ir kā gaistoša rīta rasa pļavas zālē. Kad nāk pārbaudījumi un izaicinājumi, mīlestība drīz vien var izgaist un zust.

Diemžēl jāatzīst, ka arī mūsu pašu mīlestība ir vāja un niecīga, tāpēc šie vārdi attiecas arī uz mūsu dzīvi.

Nav grūti sadzīvot ar tiem, kas pret mums izturas draudzīgi un izpalīdzīgi. Daudz grūtāk ir mīlēt un piedot nepatīkamiem cilvēkiem. Ir viegli no liela attāluma mīlēt svešas kultūras cilvēkus ar atšķirīgu matu un ādas krāsu.

Kāds autors reiz rakstīja, ka iecietība pret citām rasēm ir proporcionāla ģeogrāfiskai distancei. Mums nav grūti domāt labu par Āfrikas un Amerikas melnādainajiem, turpretī daudz grūtāk ir sadzīvot ar mūsu pašu zemē mītošajiem cittautiešiem.

Taču jautājums ir ļoti nopietns. “Ja kāds saka: es mīlu Dievu, – un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis” [1.Jņ.4:20].

Dievs gauži apraudāja Efraimu un Jūdu, kuros bija pārāk maz patiesas mīlestības. Bet kā ir ar mums pašiem? Bībele saka: “[Mīlestība] apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies” [1.Kor.13:7-8]. Jā, tāda ir īsta kristīga mīlestība. Bet kā ir ar manu un tavu mīlestību?

Kristietim, kas sevi nopietni izmeklē, atliek tikai viens – rast patvērumu Dieva mīlestībā. Mums jānāk Viņa priekšā, atzīstot mīlestības trūkumu, un no sirds jālūdz, lai Svētais Gars mums māca dzīvot patiesā māceklībā.