Tuvākā goda aizsargāšana

Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.

Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka savu tuvāku neapmelojam, nenododam, neaprunājam, nedz tam jaunu slavu ceļam, bet mums to būs aizbildināt, visu labu par to runāt un visas lietas par labu griezt.

Kā teicis M. Luters, bez mūsu dzīvības, sievas un laicīgās mantas mums vēl ir kāda lieta, bez kuras mēs nevaram iztikt – mūsu gods un labā slava. Astotā baušļa sākotnējā jēga attiecas uz tiesu, sargājot cilvēku no viltus apsūdzības un viltus lieciniekiem. Luters atzīst, ka pasaulē šajā ziņā valda liels posts, jo “tiesā reti kad sēž taisnīgi cilvēki”. Dažādu personisku iemeslu dēļ gan lieciniekiem, gan tiesnešiem ir ļoti grūti būt pilnīgi godīgiem, tāpēc Luters tiem iesaka būt akliem un kurliem pret visu citu, izņemot savu lietu, lai varētu dot taisnu spriedumu.

Blakus laicīgai tiesai ir svarīgi, lai arī garīgā tiesa būtu taisna un godīga. Tas ir, tā nedrīkst patiesus kristiešus un Evaņģēlija sludinātājus saukt par ķeceriem, atkritējiem un dumpiniekiem, pārmest tiem mīlestības trūkumu vai citādi laupīt tiem godu.

Nākamā lieta, kuru aizliedz šis bauslis, ir jebkura veida “mēles grēks”, kas var kaitēt mūsu tuvākajiem. Citiem vārdiem sakot – nedrīkst teikt neko, kas varētu laupīt mūsu tuvākā godu un celt viņam neslavu. Pat tad, ja mēs zinām, ka kāds dara kaut ko sliktu, mums nav tiesību par to stāstīt citiem. Luters saka, ka “par neslavas cēlējiem sauc tādus, kam nepietiek ar zināšanu, bet kas iet tālāk un aizsteidzas priekšā tiesai, un, ja tie kādu mazumiņu par otru zina, tad iznēsā to pa visiem kaktiem, tīksminās un priecājas, ka var uzvandīt citu netīrumus – kā cūka, kas vārtās dubļos un ar šņukuru tajos rakņājas”. Luters atzīst, ka vienīgā iespēja runāt par kāda slepeniem grēkiem ir tiesas priekšā, bet, ja tu neuzdrīksties “stāvēt šim nolūkam ieceltās personas priekšā un atbildēt, tad turi muti”. Luters iesaka šādi atbildēt visiem, kuri vēlas mums stāstīt kādas baumas vai tenkas par citiem cilvēkiem. Ir ļoti viegli šādā veidā laupīt cita cilvēka godu, bet ļoti grūti, pat neiespējami, to atgūt.

Šis aizliegums neattiecas uz sludinātājiem, laicīgo valdību, tēvu un māti, ku ru pienākums ir uzzināt un sodīt pārkāpumus tā, lai ļaunums nepaliktu nesodīts.

Bet visiem pārējiem ir jārīkojas saskaņā ar Evaņģēliju, proti, ja tu redzi, ka brālis grēko, tad ej un runā ar viņu zem četrām acīm. To darīt arī ir jāiesaka visiem, kas mums stāsta par citu grēkiem. Luters šeit min piemēru no mājas dzīves, kur kungs, redzot, ka kalps ne dara to, kas vajadzīgs, saka nevis to viņam pašam, bet iet uz ielas un žēlojas kaimiņiem. Luters prasa:

Vai kaimiņš neatbildēs šādi? Tu muļķi, kāda mums tur daļa! Kādēļ tu viņam pats to nepasaki?

Gadījumā ja tas, kuram tiek aizrādīts, neklausa, tad jāpieaicina kāds no brāļiem un jārunā ar vainīgo divatā. Ja arī tad viņš vēl neklausa, tad jāsaka tas draudzei un viņš jātur par pagānu. (Mt.18:15-16)

Viss iepriekš sacītais attiecas uz slepeniem grēkiem. Ja grēks ir visiem zināms, tad mēs varam nelikties par vainīgo ne zinis, bet vajadzības gadījumā varam par to, ko zinām, atklāti liecināt.

Pats svarīgākais, ko mums vajag atcerēties, ir tas, ka mums jāsargā sava tuvākā gods. Luters uzskata, ka mums visiem spēkiem jākalpo sava tuvākā godam un jānovērš tas, kas varētu viņam darīt negodu. Viņš saka:

Un īpaši lielisks, cēls tikums ir – ja kāds visu, ko vien dzird par savu tuvāko, ja vien tas nav atklāts ļaunums, var labi izskaidrot vai vismaz par labu turēt, pretstatā indīgajām mēlēm, kas cītīgi pūlas kaut ko uzost un notvert, lai nopeltu tuvāko un to visu visļaunākajā nozīmē izskaidrotu un sagrozītu.

Varētu teikt, ka astotais bauslis cieši sasaistās arī ar Kristus vārdiem: “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem.”