:: e – BAZNICA ::

Taisnībā, žēlastībā un pazemībā

“Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko “Tas Kungs no tevis prasa, proti – darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!” [Mih.6:8]

Ko gan es, cilvēks zinu… ko es varu zināt par Dievu??? Zinām vai nezinām… vai tas varētu liegt mums darīt taisnību un spriest taisnu tiesu!? Un maldi (jau no grēkā krišanas) ir ilūzija, ka mēs varam būt kā Dievs. Cilvēks savā iedomībā paštaisnību pielīdzina Dieva taisnībai. Kļūsim labi! …vēl labāki!! …varbūt vislabākie!?!

Bez pazemības un žēlastības atziņas, cilvēkam nākas palikt savos maldos, ticot, ka taisnīga rīcība varētu palīdzēt uzcelt paradīzi zemes virsū.?! Tad nu es nezinu citu taisnību, ko darīt, kā vien atkārtot to taisnību, kas jau no Dieva ir nākusi – proti nest Dieva Evaņģēliju tālāk pasaulē.

Mīlēt žēlastību? Vai tad tu cilvēk neko neesi dzirdējis par Kristu? Jēzus Kristus ir Dieva žēlastība dēļ kā mēs varam ticībā saņemt mūžīgās dzīvības apsolījumus. Teiksi atrunu, ka tev jau nekas nav pret Jēzu?… taču tas nozīmē ka neuzskati Viņu augstāku par sevi! Kristus (Kristībā) mūs ir atpircis no grēka, velna, nāves un elles varas, lai mēs Svētajā Garā atzītu, ka ne savu pašu nopelnu vai gudrības vai labo darbu dēļ, bet aiz Dieva žēlastības.

Mīlēt vai nemīlēt vai tad uz to var kādu piespiest? – tam jānotiek, un tas notiek dabiski (gluži kā pats no sevis). Iepazīt – tas ir priekšnosacījums, jo nevar mīlēt kādu, ko nepazīst. Kristus nāk pie mums Evaņģēlijā (kur Dieva vārds tiek pareizi skaidrots un sakramenti pārvaldīti) un saņemt to mēs varam vienīgi Dieva draudzē. Šinī jomā es vien varu cerībā aizlūgt par saviem lasītājiem, ka tie pareizā mācībā nāktu un pieaugtu.

Pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā… Vai tava gaišā acs, dzirdīgā auss un skaidrais prāts saskata kādu atšķirību starp labu dzīvošanu (šeit uz zemes) un mūžīgo dzīvošanu (debesīs)? Cilvēka sirds ir krāpīga, tā saka: “ES esmu labāks, MAN ir taisnība, MANS prāts nevar paļauties uz ko citu, kā vien sevi pašu. Tā gan, Dievs radīja cilvēku labu (pēc sava tēla un līdzības), bet velna iespaidā (gribēdams pats kļūt kā Dievs) cilvēks kļuva grēcīgs (ļauns un melīgs savā būtībā) kā pats velns (un mēs ikviens piedzimstam kā velna bērni).

Sakies ka Dievs ir gaisma tavos ceļos?… tā pat kā pasaukt kalpu, lai lukturi tev patur? Aizvien vēl prāto, ka pats zini vai redzi kurp Tu noej…)?

Netici, ka neiespējams pašiem atkal pie Dieva atgriezties… (izdzīti no paradīzes un ķerubi pie vārtiem nolikti par sargiem)… Velns vislabāk prot izlikties par gaismas nesēju eņģeli, un pāvests, viņa vietnieks zemes virsū prasa saviem sekotājiem gluži cita veida – reliģiozu pazemību. Taču visi tā burvīgie maldi… augstākais, kas tā būtu iespējams :(neiespējams bez tīras Dieva bauslības:) vien svārstības pie samaitātības līmeņa…

Dievišķā gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem sava siržu tumsība ir bijusi mīļāka. Jebšu tu domā pārspēt Jēzu taisnībā, žēlastībā un pazemībā? Vai gribam Dieva vārdu salīdzināt ar cilvēku vārdiem? Vai savā sirds gudrībā Bībeli ierindojam savā grāmatu plauktā pie citu tautu literatūras (kā žīdu pasakas)? Vai BĪBELE – Dieva Vārds – Dieva svētie Raksti ka tāpat kā jebkura cita rakstīta, tulkota, pārrakstīta, pārtulkota grāmata būtu interpretējami pēc siržu patikas vai domas lidojuma?

Nē – pazemīga attieksme pret Rakstiem nozīmē to, ka Dieva vārds ir skaidrāks par skaidru (pat ja manam prātam tā vis nešķiet), jo neskaidrākās vietas Bībelē – skaidrojamas ar citām svēto Rakstu vietām, kas ir saprotamas (līdz visa kopaina, kā puzlē atklājas lasītāja acīm). Te nu cita ieteikuma, kā pazemībā staigāt, man nebūs.