Strīdīgo artikulu vispārējā izpratne

Par vispārējo izpratni, likumu un normu, pēc kuras kristīgā garā jāvērtē visi dogmati, jāizšķir un jāizskaidro kļūdaini viedokļi.

(I) Mēs ticam, mācām un apliecinām, ka vienīgā norma un mēraukla, pēc kuras jāizvērtē un jāiztiesā visas mācības, kā arī mācītāji, ir tikai un vienīgi Vecās un Jaunās Derības praviešu un apustuļu raksti, gluži kā ir rakstīts: “Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem.” (Ps.119:105) Tāpat Sv. Pāvils saka: “Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!” (Gal.1:8)

Bet pārējie senāko un jaunāko laiku mācītāju raksti, lai arī kas tos būtu sarakstījis, nav uzskatāmi par līdzvērtīgiem Svētajiem Rakstiem; bet gan visi šie raksti ir pakārtojami Svētajiem Rakstiem, un tie nav jāņem vērā citādi kā vien kā liecības, kas norāda uz to, kādā veidā un kurās vietās pēcapustuļu laikā ir tikusi patiesi saglabāta praviešu un apustuļu mācība.

(II) Tūlīt pēc apustuļu laika, un pat jau apustuļu laikā, parādījās maldu mācītāji un ķeceri. Pret viņiem senbaznīcā tika izveidoti tā sauktie simboli, proti, īsas, kodolīgas ticības apliecības, kas tika uzskatītas par vienprātīgu, vispārēju kristīgo ticību un par patiesi ticīgās un īstenās baznīcas ticības apliecībām: Apustuļu ticības apliecība, Nīkajas ticības apliecība un Atanasija ticības apliecība . Tās mēs apliecinām un līdz ar to noraidām visas ķecerības un mācības, kas pretēji šīm ticības apliecībām ir ieviestas Dieva baznīcā.

(III) Attiecībā uz nesaskaņām ticības lietās, kas ir radušās mūsu laikos, mēs esam pārliecināti, ka mūsu kristīgas ticības un ticības apliecības pilnīgā vienprātība un tās apliecinājums, it īpaši attiecībā pret pāvestību un tās aplamo dievkalpošanu, elkkalpību, māņticību, kā arī pret citām sektām, ir izteikts mūsu laika ticības simbolos – Pirmajā, neizmainītajā Augsburgas ticības apliecībā, kas iesniegta ķeizaram Kārlim V lielajā impērijas sapulcē 1530. gadā Augsburgā, kā arī tās Apoloģijā un Šmalkaldes artikulos, kas sarakstīti 1537. gadā un ko parakstījuši tā laika ievērojamākie teologi.
Tā kā šīs lietas attiecas arī uz lajiem un viņu dvēseļu pestīšanu, mēs apliecinām arī doktora Mārtiņa Lutera Mazo katehismu un Lielo katehismu tādā formā, kā tie ievietoti Lutera kopotajos rakstos. Tie ir kā laju Bībele, kur īsi apkopots viss, kas garāk un plašāk ir izteikts Svētajos Rakstos. Šo katehismu zināšana kristīgam cilvēkam ir nepieciešama viņa pestīšanas labā.

Pēc šāda parauga, kā iepriekš teikts, ir izvērtējamas visas mācības. Tas, kas ir pretrunā ar to, – ir noraidāms un nosodāms kā pretējs mūsu vienprātīgajam ticības apliecinājumam.

Tādā veidā tiek nošķirti Vecās un Jaunās Derības Svētie Raksti no visiem pārējiem rakstiem, un Svētie Raksti paliek par vienīgo tiesnesi, normu un mērauklu, par atskaites punktu, pēc kura visām mācībām ir jātop izvērtētām un iztiesātām, vai tās ir labas vai ļaunas, patiesas vai nepatiesas.

Citiem simboliem un pieminētajiem rakstiem nav tādas tiesneša autoritātes, kāda ir vienīgi Svētajiem Rakstiem. Bet šie raksti ir tikai ticības liecības un pasludinājums par to, kā savā laikā Dieva baznīcā strīdīgajos jautājumos Svētos Rakstus izprata un izskaidroja tie, kas toreiz dzīvoja, un kādā veidā tika noraidītas un nosodītas mācības, kas bija pretrunā ar Svētajiem Rakstiem.