Šķietami necilais notikums

Katru gadu 31. oktobrī mēs baznīcā svinam Ticības atjaunošanas svētkus jeb Reformācijas dienu.

Mēs zinām, ka šo svētku vēsturiskā izcelsme saistīta ar 1517. gada 31. oktobri, kad Mārtiņš Luters piestiprināja pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm (tās reizē bija arī vietējās universitātes ziņojumu dēlis) savas slavenās 95 tēzes disputam par grēku atlaidēm jeb indulģencēm, kas iesākās ar aicinājumu Baznīcai atgriezties no maldiem un grēkiem:

“Mūsu Meistars un Kungs Jēzus Kristus, sacīdams: “Atgriezieties no grēkiem”, grib, lai visa ticīga cilvēka dzīve uz zemes būtu pastāvīga jeb nepārtraukta atgriešanās no grēkiem.”

Šis notikums izraisīja tik tālejošas sekas visā kristīgajā pasaulē kā neviens cits notikums baznīcas vēsturē. Taču būtu nopietni jājautā: vai šī diena ir tikai dižu sen pagājušu vēsturisku notikumu piemiņa vai varbūt tā mums ko atgādina un māca arī šodien? – Protams, šī piemiņas diena mums atgādina un māca vairākas nozīmīgas lietas.

Pirmkārt, tā mums atgādina un māca, ka baznīcas pamats un kristīgās ticības būtība nemainās līdzi laikam un vēstures pārmaiņām. To īpaši svarīgi apzināties tādēļ, ka kopš Apgaismības laikmeta cilvēka prātā valda pārliecība, ka pasaule dzīvo pastāvīga un nenovēršama progresa apstākļos. Dažādās pretmetu cīņas līdz nepazīšanai pārmaina dzīves apstākļus, uzskatus, spriedumus, vērtības. Tas, kas vēl iepriekšējo paaudžu dzīvē tika uzskatīts par pašsaprotamu, neapšaubāmu un pareizu, pēc dažiem gadiem tiek atmests kā nederīgs vai pat aplams. Savukārt tas, kas šķita neiedomājams un nepieļaujams, dažu gadu laikā var pat kļūt par vispārēju dzīves normu. Tā tas ir gandrīz visas cilvēka dzīves jomas. Tomēr šīs, lai arī cik nozīmīgas – neizmaina cilvēka dziļāko būtību. Cilvēks vēl aizvien piedzimst un dzīvo šai pasaulē kā grēcinieks, kam nepieciešams izlīgums ar Dievu un mūžīgā dzīvība.

Ne kultūras, ne tehnoloģiju, ne kādi citi sasniegumi nedara cilvēku mazāk grēcīgu Dieva acīs vai spējīgu izbēgt no Dieva soda un mūžīgās elles. Tieši otrādi – šie sasniegumi ļauj cilvēkā mītošajam grēka ļaunumam izpausties daudz spēcīgāk un nabaga grēciniekam daudz vieglāk aizmirst Dieva sodu un nedomāt par savas dvēseles pestīšanu. Tādēļ cilvēkam ari šodien, tāpat kā 1517. gadā, ir nepieciešama nemainīgā Dieva vārda patiesība – skaidra un noteikta bauslības balss, kas uzrāda grēku un ļaunumu, un varena un spēkpilna Evaņģēlija balss, kas rada ticību un vieno mūs ar Kristu mūžīgai dzīvībai un svētlaimei, – jeb, kā to izsaka Vēstule ebrejiem [13:8]: “Jēzus Kristus ir tas pats vakar un šodien, un mūžīgi.”

Otrkārt, šī piemiņas diena mums atgādina un māca, ka baznīcas un ticības pastāvēšana vienmēr saistīta ar smagu cīņu. Pēc 1517. gada 31. oktobra notikuma Baznīcā par jaunu tika celta godā un apliecināta Evaņģēlija skaidrā mācība. Protams, tas nenotika uzreiz un ātri – pagāja vairāki gadi, līdz kamēr baznīcā varēja īstenoties atgriešanās pie Dieva vārda patiesības. Taču vēstures notikumi parāda, ka, pieņemoties spēkā patiesības gaismai, pieauga ari nemiers un cīņas. Nākamo vairāk nekā simts gadu laikā vācu zeme tika karu un dumpju izpostīta un noplicināta. Notika tas, par ko savus mācekļus bija brīdinājis pats Kungs: “Kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi Mani vajājuši, viņi vajās ari jūs.” [Jņ.15:20] To piedzīvoja svētie apustuļi, to ir pieredzējuši arī visi uzticamie Kristus apliecinātāji citos laikos, to dažādos veidos pieredzam un turpmāk pieredzēsim arī mēs, ja vien gribēsim palikt pie skaidrā un Šķīstā Kristus Evaņģēlija, kurā mums dāvāta mūžīgās dzīvības un svētlaimes cerība.

Treškārt, šī diena mums atgādina un māca, ka Dievs pats ir tas, kas uztur un vada savu baznīcu cauri laikiem. Kad Mārtiņš Luters 1517. gada 31. oktobrī piestiprināja pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm savas 95 tēzes, viņš nevarēja pat iedomāties, ko tās izraisīs jau pēc nedaudzām dienām. Arī mēs šodien, kad lasām šīs tēzes, nevaram īsti saprast, kā gan tas varēja izraisīt tik nozīmīgus un tālejošus notikumus, kā gan tās vispār varēja kaut ko izraisīt? Ir taču lasīti daudz kvēlāki un varenāki uzsaukumi, ir notikušas daudz rūpīgāk plānotas un īstenotas akcijas pasaules vēsturē, bet tās nav atstājušas tik tālejošas sekas. Bet 1517. gada 31. oktobra vakara šķietami necilais notikums vēl šodien ir klātesošs un turpinās Kristus baznīcā ar lielu spēku. To nedara nedz Lutera spēks un varēšana, nedz viņa nodoms un gribēšana -tas nav cilvēku ziņā un varā. To dara un veic vienīgi Kristus savā dievišķajā varenībā, jo Viņš ir tas, kurš uztur un vada savu draudzi sava nemainīgā vārda spēkā, kas paliek dzīvs un spēcīgs arī tad, kad zūd debess un zeme, tāpat kā paliek dzīvs un spēcīgs ari Viņš pats – Jēzus Kristus – vakar un šodien, un mūžīgi. Āmen.

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.5]