Sirdsapziņas nemiers

“Un taisnības auglis būs miers.” [Jes.32:17]

Luters saka:

“Krietnai sirdsapziņai ir miers Dieva tuvumā, bet, kad Dievs šķiet tālu prom, tā ir nobijusies.”

Kristus nākšana ticīgos mierina, savukārt neticīgie tieši tad izbīstas. Ticīgais saka: “Mierinājumu es gūstu tikai no ticības, ka viss par Kristu rakstītais ir patiesība.” Turpretī neticīgo ļoti biedē iespēja, ka Rakstu liecība par Kristu varētu būt patiesa.

Rūpīgi ievēro šo pazīmi! Tā izgaismo tavu stāvokli attieksmē pret Dievu un taviem grēkiem. Tā rāda, vai esi salīdzināts ar Tiesnesi un gūsti patvērumu pie žēlastības troņa, vai izsūdzi Dievam savus grēkus un meklē samierinājumu, vai arī gluži otrādi – izvairies no Viņa un neatzīsti savus grēkus.

Kad Dāvids vairījās no Dieva un neatzina savus grēkus, viņam neklājās labi. Taču, kad Dāvids atzina grēkus un tika apžēlots, viņš iemantoja tādu mieru, ka ar sirsnīgu līksmību spēja dziedāt: “Svētīgs, kam pārkāpumi piedoti” [Ps.32:1]. Protams, nebija arī tā, ka Dāvids vairs neapzinājās sevī nekādus grēkus, jo viņš teica, ka visiem svētajiem tāpat ir jāsūdz savi grēki, lai – “ja arī lieli ūdeņi veltos, tie viņu neaizsniegs” [Ps.32:6]. Dāvids ļauj mums saprast, ka svēto miers nav tāds, ka viņi vairs neapzinās sevī nekādu ļaunumu, bet svēto miers nāk, atzīstot savus grēkus un saņemot piedošanu.

Tātad sirdsapziņas miers ir atkarīgs no grēku piedošanas. Savukārt paniskas bailes no Dieva liecina par miera un izlīguma trūkumu. Un tomēr visas bailes no Dieva neliecina par šādu stāvokli. Tas redzams Dāvida psalmos un visu svēto dzīvēs, ka Dievs var radīt raizes un izbīli arī savos svētajos, kad tie nejūt neko citu kā vien Dieva dusmas, ka savas sirds agonijā tiem jādreb un jākliedz.

Taču ievēro atšķirību. Šīs bailes ir īslaicīgas un pārejošas. Viņu patiesā dzīve ir miers un paļāvība Dievā, kā saka apustulis – Gara tieksme ved uz “dzīvību un mieru” [Rom.8:6]. “Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas liek mums saukt: Aba, Tēvs!” [Rom.8:15].

Bet šad un tad svētajiem arvien ir jāpiedzīvo bailes – daļēji no smagiem Dieva pārbaudījumiem, daļēji no viņos aizvien mītošā grēka un ticības vājuma. Šādas bailes nenozīmē neko sliktu, jo visā visumā viņi dzīvo samierinātu dzīvi, kas uzticīga Dievam. Būtu patiešām aizdomīgi, ja šīs lietas nekad nesatricinātu viņu ticību un mieru. To visu apliecina svēto dzīves.

Tomēr viss ir citādi, ja cilvēks savā dzīvē, būdams tālu atkāpies un atkritis, baiļojas no domas par Dieva tiesu. Šādas bailes liecina par aplamu un nesamierinātu garu. Tas ir iemesls tam, kāpēc “bezdievji ir kā saviļņota jūra, kas nevar rimt.. un bezdievjiem nav miera” [Jes.57:20–21]. Vairums viņu ir tik cieši iemiguši un viltus miera savaldzināti, ka Ījabs par viņiem saka: “Tie ir līksmi ar bungām un cītarām un priecājas ar stabuļu skaņām. Tie savas dienas vada brangi pārtikuši un mierā ieslīgst mirušo valstī” [Īj.21:12–13]. Tomēr daudzi apzinās, ka tiem nav miera ar Dievu, un tiem ir slepena nojausma, kas viņus sagaida nākotnē.

Cilvēks var censties savu nemieru apklusināt ar labdarības vai kāda garīguma palīdzību utt. Bet doma par tuvojošos tiesu un mūžību vienmēr no jauna darīs viņu nemierīgu. Viņš nekad nebūs drošs, ka darījis pietiekami, lai tiktu izglābts. Viņš vienmēr baidīsies, ka kaut kas pietrūkst. Viņš cerēs uz nākotni, ka vēlāk kļūs labāk. Viņš dažkārt vājinās Dieva prasības un piemēros tās savai dzīvei, cerot uz labvēlīgu spriedumu.

Viņa dvēsele šūpojas kā pa vētrainas jūras viļņiem uz augšu un leju, it kā Dievs teiktu: “Tiem nav miera.” Kad pēkšņi Dieva klātbūtne, nāve, mūžība un Dieva sods tiem atver acis, tie pārbīstas. Tā notiek ar lielāko daļu cilvēku. Liekas, ka viņiem ir miers, un tomēr vienīgi tik ilgi, kamēr tie nesajūt Dieva tuvošanos. Bet, tiklīdz tie apzinās Dieva klātbūtni, vienā mirklī viss miers beidzas, un tā vienmēr ir kā milzīga katastrofa.

Tādēļ ikvienam jāattopas un jājautā sev Dieva priekšā: “Vai man ir miers ar Dievu? Vai esmu meklējis un atradis mieru? Vai šai brīdī spēju stāties Tiesneša priekšā? Kā ir – vai man ir vairāk miera, kad Dievs šķiet tuvumā? Un vai tas man sagādā ciešanas, ka nejūtu Viņa klātbūtni? Jebšu arī man ir tāds miers, ka es pilnībā aizmirstu Dievu?” Atbildes uz šādiem jautājumiem atklās tavas sirdsapziņas stāvokli.