Romas universālisms
Šis Origena citāts kļūst bezgalīgs turpmākajā izklāstā, kas nepārtraukti atgriežās pie Bībeles vārdu daudznozīmības. Šāda garīgā skaidrošana tomēr nedrīkst kļūt par cilvēka uzdevumu: “Nevis vientuļais ceļš, bet… dvēseles dzīves piemērošanās baznīcas dzīves ritmam; pie visu lietu sākuma stāv katoļu baznīca.”
Kādā vēlākā darbā de Lubā stingri iebilda Nikolajam no Liras [270-1349], kurš mācīja par Rakstu viennozīmīgo un burtisko nozīmi. [Tas bija tas pats princips, uz kuru balstījās arī luteriskā reformācija.] De Lubā uzskata, ka mistiskās nozīmes noliegšana ir novēršanās no ticības pazemības, kura seko baznīcas atzītajam skaidrojumam un dievbijīgi paceļās lielajā kopībā un vienībā, kas ir vēstures, radības un pestīšanas mērķis.
Bet baznīca un vēsturiskā kristietība nav pestīšanas starpnieks. Ceturtajā nodaļā de Lubā skaidri apliecina, ka “dievišķā žēlastība vienmēr bijusi rosīga cilvēku vidū. Arī pagāniem ir savi “apslēptie svētie” un savi pravieši.”. Baznīcas uzdevums ir apvienot visus šos apslēptos svētos, mudināt visus cilvēkus līdzdarboties savā atbrīvošanā, “nevis, lai saņemtu ārēju piedošanu – kas tika izdarīts principiāli un ir katra cilvēka nākotnes priekšnoteikums, jo atpestīšana ir mīlestības un žēlastības noslēpums – bet, lai pārveidotu mūs iekšēji. Tāpēc cilvēcei aktīvi jālīdzdarbojas savā pestīšanas procesā. Tāpēc arī Kristus savam upurim ir pievienojis Savas personas reālo atklāsmi un Savas baznīcas dibināšanu.”
De Lubā paskaidro, kādēļ žēlastības līdzekļu aprakstā grēku piedošanai nav nekādas nozīmes. Tā ir tikai neizteiktais priekšnosacījums, uz kuru Kristus upuris darbojas pat bez mūsu ticības. Viņš runā vienīgi par auglīgu līdzdarbošanos cilvēces vienošanā caur kopīgo atvēršanos [Dievam] baznīcā.
Cilvēces vēsturē kristietība ir virsotne. Līdzīgi kā bioloģiskā attīstība prasījusi daudz dzīvības formas [evolucionistu uzskats], lai radītu cilvēka ķermeni, tāpat bija jārodas atbilstošam daudzumam reliģijas paveidu, pirms kristietība varēja iegūt savu veidolu.
Tad de Lubā sarunā iesaista Renānu, kurš sacījis, ka visi cilvēki ir kalpojuši vienīgi tam, lai radītu pārcilvēku. Tātad kristietība tiek saprasta evolucioniski, kur cilvēces augšupeja nozīmē kristietību, kas ir cilvēces piepildījums tās augošajā pilnībā.
De Lubā savā darbā balstās uz daudziem baznīctēvu citātiem, kuru var iedalīt trīs grupās. Pirmā ir Origēns un viņa domubiedri. Otra – Augustīns [354-430] un Irenejs [130-200]. Trešā grupa ir pārējie citāti, kurus de Lubā [šķiet] sagroza.
Analizējot otro grupu, jāatzīst, ka tie nevis apstiprina, bet gan noraida de Lubā uzskatus. Piemēram, de Lubā citē lielu fragmentu no Augustīna De Civitate [lib.18,c.47], par to, ka ārpus Israēla bija sastopama patiesā Dieva atziņa, tomēr apraujas pirms vārdiem, kur Augustīns šo atklāsmi ierobežo ar atsevišķiem gadījumiem. Iespējams Ījabs bija ticīgs pagāns. Bet tam ar de Lubā universālismu nav nekā kopīga.
Tālāk de Lubā apgalvo, ka Irenejs darbā Adversus Haereses IV,27, raksta par Kristu, kurš nokāpdams mirušo valstībā, sastapis “pagānu svēto tēlus.” Bet Ireneja darbā nekā tāda nav. Irenejs rakta par “taisnajiem, patriarhiem un praviešiem” un skaidro, kādēļ viņu darbi ir iekļauti Rakstos. Viņš neko nesaka par pagānu varoņiem.
Iespējams de Lubā tā rīkojas neticīgo kristietības kritiķu iespaidā, kas iedvesmojuši arī franču radikālismu. Viņš grib attaisnot savu jaunības pretinieku ar viņu pašu premisām. “Pirms Kristus par to rūpējās liela Dieva gādība… Tā sprieda Celzs un pēc viņa Porfīrijs. Vēlāk Simahs, jā, tai skaitā arī daudzi mūsdienās vairāk vai mazāk šo ideju sekotāji… “platoniskais cēlais pārākums,” un, kā Julians Atkritējs ir izteicies…”
Ieskaties