“Redzīgo” strīds par Jēzu

Jēzus nupat ir darījis kādu brīnumu darbu. Kāds labi pazīstams ubags, ko pazina visa Jeruzaleme, kurš, akls būdams, templī lūdza žēlastības dāvanas, ir tapis dziedināts.

Kopš dzimšanas akls un tagad viņš redz. Un ne tikai redz ar savām miesīgajām acīm, bet mēs lasām Svētajos Rakstos redz arī ar savām gara acīm lietas skaidri, ko tie kuriem kādreiz miesas skatiens un redze ir asa un vesela nemaz neaptver un neredz

Un kad ceļas jūdu starpā nesaskaņas šīs dziedināšanas dēļ, jo kārtējo reizi Jēzus to ir darījis sabatā, kur viena daļa saka: Viņš ir no velna, citi saka – no Dieva, jo vai tad, ja Viņš būtu no velna Viņš varētu tādu darbu darīt, ko neviens nekad nav darījis?

Tā mēs atkal redzam, ka Jēzus itin kā iemetis strīdus akmeni šīs pasaules purvā.

Ļaudis savā starpā, ķildodamies un naidodamies, spriež par to kas Viņš ir.

Un tad mūs Kungs un Pestītājs runā par sevi. Par sevi kā par Labo Ganu, kā par Durvīm, kas ved pie avīm, pie Dieva avīm un kur Viņš augstais dvēseļu Gans ir nācis šajā pasaulē, lai tiem, kas Viņam pieder, dotu dzīvību un pārpilnību lai izvestu tos ārā no šīs tumsas pasaules pirms šīs pasaules tiesas stunda nāk un tā top nodota ugunij un mūžīgām šausmām

[Fragments no sprediķa, kas sacīts Biķeru draudzē]