Radīšanas Vārdā mēs pazīstam Radītāju

Tas Dievs rada Vārdā, tas nozīmē, ka radīšana ir Dieva pavēle un rīkojums, un šī pavēle ir brīva.

Dievs runā un tas ir, viņš rada pilnīgi brīvs un arī arī radot iepreti savam darbam ir pavisam brīvs. Viņš nav saistīts ar darbu, bet viņš saista savu darbu pie sevis. Viņš neieiet substanciāli savā darbā, bet gan viņa attiecība ar viņa darbu ir viņa pavēle, tas nozīmē, Viņš nekad nav pasaulē kādā savādākā veidā, kā vien esot citpus pasaules.

Viņš kā Vārds ir pasaulē, jo viņš ir Tas, Kas Citpusē, un viņš ir citpusē esošais, jo Viņš pasaulē ir Vārdā. Vienīgi radīšanas Vārdā mēs pazīstam Radītāju, mūsu iesākums ir vidū esošajā Vārdā.

Tātad mēs Radītāju neatpazīstam no darbiem, it kā substance, daba, darba būtība tomēr kaut kādā veidā būtu identiska ar Dieva dabu, it kā tur būtu kāda saistība, kā tā, kas pastāv starp iemeslu un efektu. Dievu kā Radītāju atpazīstam vienīgi tādēļ, ka Viņš caur savu Vārdu atzīst šos savus darbus un tāpēc, ka mēs ticam šim Vārdam par šiem darbiem, tāpēc mēs ticam arī Radītājam.