Pret Romas baznīcā ieviesto mises upura teoloģiju

Luters un citi mūsu baznīcas teologi vienmēr sekoja seno baznīctēvu mācībai, ka “sakramenta daba nepiemīt nekam, kas ir ārpus Kristus iedibinātā sakramenta lietojuma“, tas nozīmē – Svētais Vakarēdiens tikai tad tiek lietots cienīgi, ja to lieto tā, kā Kristus to ir iedibinājis: kad tas tiek izdalīts un ar muti saņemts, turklāt abos veidos – tiek saņemta gan Kristus miesa, gan asinis; ja Sakraments tiek lietots citādi, tā ir sakramenta zaimošana.

Īpašu cīņu Luters izcīnīja pret Romas baznīcā ieviesto mises upura teoloģiju.

Saskaņā ar Romas baznīcas mācību priesteris misē upurēja Dievam Kristus miesu un asinis, un ar šo upurēšanas darbību kā tādu dzēsa dzīvo un mirušo grēkus pat tad, ja tie netic un neko nezina par šādu upurēšanu, kas veikta viņu labā; Sakraments pats tiem nemaz neesot jāsaņem. Turklāt šādi saņemtā svētība esot pat lielāka, nekā tā, kas iegūstama, saņemot Kristus miesu un asinis, jo ar priestera veikto mises upuri tiekot dzēsti pat nāves grēki, bet ar Sakramenta saņemšanu − tikai piedodamie. Savulaik Luters par to rakstīja:

“Mise [t.i., mises upuris] jāuzskata par lielāko un briesmīgāko apgrēcību pāvestībā, jo tā nonāk tiešā un krasā pretrunā ar iepriekšminēto galveno artikulu [par attaisnošanu vienīgi ticībā], turklāt tā taču ir bijusi pati galvenā un augstākā no visām pārējām pāvesta elku pielūgšanām. Jo tiek apgalvots, ka tāds upuris vai mises darbs (arī tad, ja to vada grēcīgs nelietis) atbrīvo cilvēkus no grēkiem kā šeit, laicīgajā dzīvē, tā arī šķīstītavas ugunīs. Bet tas taču ir darāms vienīgi Dieva Jēram, kā teikts iepriekš. No šā artikula arī nedrīkst atkāpties vai novirzīties, jo to nepieļauj pirmais artikuls [t.i., artikuls par attaisnošanu vienīgi ticībā].”

Luters un evaņģēliskā baznīca mācīja, ka vienīgais upuris, kas Svētajā Vakarēdienā tiek pienests, ir slavas un pateicības jeb eiharistiskais upuris. Pēc Lutera nāves Tridentas koncilā (1545–1563) tika izstrādāta īpaša mises upura teoloģija, kas ir spēkā Romas baznīcā līdz pat šim laikam. Lai sniegtu kaut nelielu ieskatu par to, kāda ir šī mācība un cik mērķtiecīgi un apzināti tā veidota pretēji Svēto Rakstu un vairākus gadu desmitus iepriekš formulētajai Lutera mācībai, minēsim tikai trīs koncila 22. sesijas (kas notika 1562. gada 17. septembrī) kanonus:

1. kanons: “Ja kāds apgalvo, ka misē Dievam netiek pienests patiess un pienācīgs upuris vai ka pienests tiek tikai tas, ko Kristus mums devis ēšanai, tas lai ir nolādēts!”
2. kanons: “Ja kāds apgalvo, ka sacīdams: To dariet, mani pieminēdami Kristus nav iecēlis apustuļus par priesteriem vai ka nav pavēlējis tiem un citiem priesteriem upurēt [Dievam] Viņa miesu un asinis, ‒ tas lai ir nolādēts!”
3. kanons: “Ja kāds apgalvo, ka mise ir tikai slavas un pateicības upuris vai tikai tā upura piemiņa, kas veikts pie krusta, bet nav izlīguma upuris, vai ka upuris sniedz labumu tikai tiem, kas to bauda, vai ka to neklājas pienest par dzīvo un mirušo grēkiem, gandarīšanas sodiem un citām vajadzībām*, – tas lai ir nolādēts!”

* – Teikuma daļa “…un citām vajadzībām” nostiprina Romas katoļu baznīcas māņticīgo praksi upurēt mises upuri jebkurās vajadzībās – veselības uzlabošanai, veiksmei darījumos, pasargājumam ceļojumā u.c. Šādā gadījumā mises upuris, ko priesteris pienes Dievam, ir kā priestera labais darbs jeb samaksa Dievam par to, lai Dievs šīs vajadzības apmierinātu.

[Pārpublicēts no laikraksta Svētdienas Rīts]