Patiesie Debesu Valstības atslēgu turētāji

“Bet jums nebūs saukties par rabi; jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi.” [Mt.23:8]

Ārkārtīgi svarīgs ir jautājums – kas ir saņēmuši Debesu Valstības atslēgas?

Ja cilvēks tic un māca, ka Kristus sākotnēji nenodeva Atslēgu varu visiem ticīgajiem, kas veido Viņa Baznīcu, bet gan tikai tiem, kas bija garīgā amatā, tad šis cilvēks atceļ kristiešu vienlīdzību Kristū, viņu brālību un līdz ar to arī kristīgo brīvību. Jo, ja vienīgi sludinātāji būtu sākotnējie un patiesie Debesu Valstības atslēgu turētāji, tad viņi kļūtu par Baznīcas kliķi, kas paši radītu sev garīgu pēctecību. (Kā tas daudzviet jau ir noticis un mūsdienās to sauc par apustulisko sukcesiju). Tie ievērojami paaugstinātos pār vienkāršajiem kristiešiem, atņemot tiem brīvu piekļuvi Savam Glābējam un Viņa žēlastībai. Tad viņiem sludinātāji būtu nepieciešami kā starpnieki un kungi, nevis Baznīcas kalpi, un viņu draudzes locekļi būtu viņu pakļautie pavalstnieki. Turklāt sludinātāji būtu devuši sev pilnvaras atvērt vai aizslēgt Debesis kristietim, jo tikai garīdzniekiem piederētu šis amats un tikai viņiem būtu spējas saglabāt un nodod nākamajām paaudzēm šo svētīgo amatu, kas pasludina grēku izpirkšanu. Ja tikai Baznīcas sludinātāji dotu vai ņemtu, sietu vai atbrīvotu, tad tas nozīmētu, ka kristiešiem no viņiem ir jāizlūdzas Kristus žēlastība. Tad kristiešiem būtu jābaidās no sludinātāju pasludinātās ekskomunikācijas, neatkarīgi no tā, vai tā ir taisnīga vai netaisna.

Romas pāvestība parāda, kur galu galā noved doktrīna. Šī briesmīgā impērija, ko pārvalda priesteri, un kas tiranizē arī kristiešu sirdsapziņas, ir konsekventa tikko pārrunātās maldu doktrīnas realizācija dzīvē – ka tikai sludinātājiem sākotnēji piederēja visa priesterības godība, kas tiek nodota tikai caur ordināciju, un tāpēc viņi ir Jaunās Derības priesteri.

Šādas pārliecības, kas izplatījās Baznīcā jau tās pirmsākumos, pamatā ir antikristīgais apgalvojums, ka pontifikss un viņa – tā dēvētā – augstākā garīdzniecība ir nemaldīgi kungi ticības jautājumos un absolūti valdnieki, kurus iecēlis pats Kristus.

Mēs kopā ar mūsu dārgo Baznīcu mācām pilnīgi citādāk.

Saskaņā ar Dieva vārdu mēs mācām, ka Debesu Valstības atslēgas Kristus sākotnēji nedeva tikai tiem, kas ieņem publiskās kalpošanas amatus, bet gan visai Savu ticīgo kopībai. To apstiprina Kristus vārdi, ko lasām šodienas tekstā Mateja evaņģēlija 23.nodaļas 8.pantā. Kristus šeit saka, ka Viņš ir vienīgais kristiešu valdnieks, un ka visi kristieši ir ķēnišķie priesteri, kas nav pakļauti nevienam cilvēkam, nevienam eņģelim un nevienai radībai Debesīs vai uz zemes, kā vien tikai un vienīgi pašam Valdniekam.

Ar šo mācību tiek saglabāta kristiešu krāšņā un svētīgā brīvība. Viņi ir Dieva pavalstnieki, bet sludinātāji kalpo kā sulaiņi, kas pārvalda kristiešu mantu. Tāpēc saskaņā ar šo mācību kristiešiem ir gan vara, gan tiesības iecelt un atbrīvot sludinātājus no Kalpošanas amata, kā arī vara un tiesības pārbaudīt viņu mācību, un to kā viņi pilda savus amata pienākumus un dzīvo. Nevienam sludinātājam nav pilnvaru atteikt pasludināt grēku piedošanu kristietim, kas nožēlo savus grēkus; viņa pienākums, kā draudzes ieceltajam kalpam, ir pasludināt Evaņģēliju šim kristietim.

Ir svarīgi, lai mūsu Baznīca neatgrieztos vecajā pāvestībā ar tās pagānisko klerikālismu, un lai tādējādi nepazaudētu visus Reformācijas augļus. Baznīcā Kristum jāpaliek Savā tronī, bet sludinātājiem ir jābūt kristiešu kalpiem, nevis kungiem. Katrai draudzei ir jābūt Kristus ganāmpulkam, nevis garīdzniecības impērijai. Ticībā kristiešiem ir viss, ko Kristus ir izcīnījis grēcinieku labā. Tas viss ir ietverts mācībā, ka Kristus nodeva Debesu valstības atslēgas visai ticīgo Baznīcai, nevis tikai tiem, kas bija iecelti amatos.

Kamēr Antikrists rūc kā lauva, cenšoties nobiedēt Kristus avis, lai ievilktu tās savā alā, sargāsim rūpīgi šo mācības dārgakmeni pret visiem uzbrukumiem. Uzticīgi aizstāvēsim šo mācību pat tad, ja tās dēļ mums būtu jānes daudz upuru! Neļausim no tās izraut pat vismazāko gabaliņu!