Patiesības absolūtā prioritāte misioloģijā

Ja tā ir patiesība, tad tā ir patiesība arī attiecībā uz misioloģiju. Ja tā bija patiesība sešpadsmitā gadsimta Saksonijā, tā ir un paliek patiesība arī deviņpadsmitā gadsimta Amerikā vai divdesmitā gadsimta Kenijā.

Ja šodien tā vairs nav patiesība, tā nav bijusi patiesība jau no paša sākuma. Runas par to, ka Nikajas ticības apliecība vai Konkordijas formula neapšaubāmi bija patiesība savā laikā, bet tas vairs tā nav mūsdienās, ir vai nu prasta stulbuma pazīme, vai klaji meli. Protams, baznīca neapšauba jaunu ticības apliecību nepieciešamību nākotnē, lai spētu atbildēt uz jaunākajiem izaicinājumiem. Bet lai šīs ticības apliecības būtu ortodoksas, tām ir jābūt tiešam Vienprātības grāmatas turpinājumam, nevis novirzei no tās. Laikā, kad pastāv vispretrunīgākie viedokļi par to, ko tad īsti Bībele māca, nepietiek tikai ar apgalvojumu – “mēs ticam tam, ko saka Bībele.” Ir skaidri jāformulē un jāpamato sava nostāja. Kristus norādījumi baznīcai (Mt. 28:19–20) nenozīmē pulcināt cilvēkus ap neizskaidrotu “atvērtu Bībeli”, bet gan mācīt viņiem Bībeles pareizu izpratni, lai pareizi tiktu sludināts Evaņģēlijs!

Pavisam citādu skatījumu uz ticības apliecībām Baznīcas izaugsmes kustībai atstāja mantojumā tās dibinātājs. Makgavrana uzskati bija veidojušies restauracionisma ietekmē, un viņš nepārprotami bija uzņēmis sevī šai kustībai raksturīgo biblicistisko jebkādu ticības apliecību noraidījumu. Tās mērķis bija apvienot tā sauktos “bībeliskos kristiešus”, kuri ir atmetuši “cilvēku radītās apliecības”.

Neapšaubāmi tieši misijas laukā kristiešu konfesionālā nošķirtība ir ļoti sāpīgs jautājums. Nekristiešus un cilvēkus, kas nesen pievērsušies kristietībai mulsina un šausmina, ka no altāriem un kancelēm tiek sludinātas pretējas lietas. Konfesionālā sašķeltība ir nopietna traģēdija, tomēr tās ietekmi uz misiju nevajadzētu pārspīlēt. Galu galā pilnīga altāra vienība nepastāvēja jau apustuļa Pāvila laikā (Rom.16:17, ievērojot eiharistisko kontekstu, uz ko norāda Rom.16:16), tomēr tas nekavēja strauju baznīcas augšanu misijas darba rezultātā! Ir naivi iedomāties, ka milzu pulki potenciālo kristiešu ir gatavi traukties uz baznīcu, tiklīdz kā tiks novākts “mūsu sašķeltības piedauzības akmens”! Un vēl naivāk ir iedomāties, ka mēs konfesionālo sašķeltību varētu apslēpt zem vienotības maskas. Tas nav iespējams, jo nonivelējot konfesionālās atšķirības mēs nonivelējam Evaņģēliju. Atšķirības mācībā par Evaņģēliju ir jāapskata un, ja iespējams, jāatrisina ar Dieva vārda palīdzību. “Ekumēniskā sadraudzība”, kura nespēj vai nevēlas nošķirt patiesu mācību no aplamas, pieviļ cilvēkus un nevis veido patiesu baznīcas vienību, bet drīzāk kaitē tai.

Par baznīcas prioritāti ir jākļūst dzīvu darošajai patiesībai (mācībai, sk. 1.Tim.4:16!), jo baznīca ir “dzīvā Dieva draudze, patiesības balsts un pamats” (1.Tim.3:15). Baznīcas izaugsmes kustība apgalvo kaut ko pavisam citu:

Tā [baznīca] ir praktiska institūcija, kas izmantojama, lai sasniegtu galveno mērķi – pēc iespējas vairāk cilvēku savāktu savā klēpī.

Šeit acīmredzami notiek kultūras pakļaušana pragmatismam, un šķiet, ka Vāgners tam ar prieku piekrīt.*

Tomēr nebūtu pareizi atbildību par pragmatismu uzvelt Baznīcas izaugsmes kustībai. BIK tikai virzījās pa jau iebrauktu ceļu. Tēlaini izsakoties, pragmatisma nāvējošā roka jau krietnu laiku ir žņaugusi Amerikas baznīcas, un “Baznīcas izaugsme” ir tikai viens no šīs lielās traģēdijas aspektiem. Es esmu pateicīgs savam kolēģim Ričardam Milleram par to, ka viņš pievērsa manu uzmanību Deivida Velsa dzēlīgajam darbam (un tā saistībai ar mūsu Sinodi). Velss parāda, kā Amerikas baznīcu dzīve, ko reiz veidoja spēcīgas teoloģijas, pakāpeniski sairst, kļūstot par bezveidīgu sajūtu, personīgas pieredzes un prakticisma muklāju. Pienācīgu šīs grāmatas novērtējumu nevar ietilpināt dažos vārdos. Pieminēšu tikai pāris trāpīgus izteicienus. Velss citē Sidneja Mīda norādi uz piētisma atstāto iespaidu baznīcā, kad “dzīšanos pēc patiesības ir nomainījusi dzīšanās pēc dvēselēm”. Savukārt Henrijs Stīls Komedžers ir teicis, ka “deviņpadsmitajā gadsimtā, un vēl arī divdesmitajā, reliģija piedzīvoja uzplaukumu laikā, kad teoloģija lēni tuvojās bankrotam”. Tā rezultātā “prakticisms ir ieņēmis teoloģijas vietu, un teoloģijai vairs neatliek gandrīz nekas cits, kā vien prakse”.

Šāda attieksme iespiežas it visur un samaitā visu, ar ko tā saskaras. Tā ir “pārveidojusi kristīgās kalpošanas būtību, semināru darbu un baznīcas vadības darbu denominācijas iekšienē, un vienmēr šīs izmaiņas ir likušas skanēt teoloģijas kapu zvanam”. Teoloģijas semināru studenti, protams, “nevar neredzēt, ka lielākās baznīcas un lielākās algas tiek tiem, kas nav teologi, vai pat ir antiteologi”. Denominācijas “birokrātija raugās, lai teoloģija oficiālā kārtā tiktu piezemēta un padarīta nekaitīga”.