Grēka iemesli

Lai arī grēkā kritušais cilvēks savā samaitātības stāvoklī allaž izrāda tendenci novelt atbildību par savu grēku uz Dievu vai citu radību (1.Moz.3:12-13),

Svētie Raksti skaidri māca, ka Dievs nekādā ziņā nav cilvēka grēka iemesls. Tādēļ Dievu nevar apsūdzēt grēkā nedz tieši (“Dievs ir radījis cilvēku ar ļaunu tendenci grēkot”), nedz netieši (“Dievs ir grēka iemesls tādēļ, ka Viņš līdzdarbojas ļaunos darbos,” tāpēc ka tie ir materiālas dabas [darbi], t.i., tāpēc ka Dievs uztur materiālo pasauli.

Tādi jautājumi, kā: “Kādēļ Dievs radīja cilvēku, kurš ir pakļauts kārdinājumiem?” vai: “Kādēļ Viņš joprojām pieļauj to, ka cilvēku kārdina grēks?” skar Dieva “neizprotamās tiesas un neizdibināmos ceļus,” kurus mums nav dots izzināt (Rom.11:33-36). Mēs nedz varam uz tiem atbildēt, nedz mums vajadzētu to mēģināt darīt (Īj.40:1-5; 42:1-6). Smaitātais saprāts vai nu apvainos Dievu tajā, ka Viņš ir grēka iemesls (panteiskais determinisms), vai noliegs grēka realitāti (ateisms). Tomēr, saskaņā ar Rakstiem, Dievs nebija nedz velna (Jņ.8:44), nedz cilvēka grēka iemesls (1.Moz.1:31), nedz arī Viņš atbalsta vai grēku kādā cilvēkā vai pamudina viņu uz to (1.Moz.2:17; 3:8; 4:6-7; Ps.5:4-5). Un pat netieši līdzdarbojoties ļaunajos darbos, Dievs nevēlas, lai šie darbi būtu grēcīgi (Jņ.19:11; sal. ar Lk.22:52-53). Arī tas apstāklis, ka Dievs pieļauj grēku (Ap.d.14:16) vai soda grēku ar grēku (Rom.1:26; 2.Tes.2:11), nedrīkst tikt traktēts tā, it kā Viņš zināmā mērā būtu ļaunuma cēlonis, jo visos šajos gadījumos Viņš izrāda savu taisno sodu (atriebjošā taisnība). Saskaņā ar Rakstiem, ārējais jeb attālinātais, tomēr galvenais grēka iemesls ir sātans, kurš pirmais krita grēkā un tad pavedināja cilvēku (Jņ.8:44; 2.Kor.11:3; Atkl.12:9), savukārt iekšējais un tiešais grēka iemesls ir cilvēka samaitātā griba, kura ļauj, ka sātans to ved grēkā (1.Moz.3:6, 17; Jņ.8:44: “Jums gribas pildīt sava tēva kārības”). Augsburgas ticības apliecība saka:

Lai gan Dievs ir radījis un uztur dabu, tomēr grēka cēlonis ir ļauno, proti, velna un bezdievju griba.

Tādējādi, cilvēks, jeb grēcinieks, ir atbildīgs par savu grēku (subjekts, kurš ir grēcīgs), neskatoties uz faktu, ka grēkā viņu vedina velns, kurš viņu tur savā varā (Ef.2:2). Grēka subjekts kurā [ir grēks] jeb patiesā mājvieta ir cilvēka dvēsele (prāts un griba), lai arī grēkā piedalās arī miesa kā dvēseles orgāns. Uzskats, ka dvēsele ir tīra, bet miesa – nešķīsta, ir pagānisks (gnosticisms). Tā kā Svētie Raksti atzīst par grēciniekiem visus cilvēkus (Rom.3:4-23), tad pāvestiešu mācība par Marijas bezvainīgo ieņemšanu ir jānoraida kā antikristīga (2.Tes.2:9-10).