61. Kādā gadījumā mēs nicinām un apvainojam savus vecākus un priekšniecību?


Vienkāršā bērna ticība

Jauns Oksfordas pētījums ļaujot izdarīt būtiskus secinājumus par to, ko nozīmējot bērna ticība. Pētījumi esot izdarīti gan psiholoģiskā plāksnē, gan vadoties no dažādiem antropoloģiskiem aspektiem. Doktors Džastins Barets esot apkopojis pētījumu rezultātus, kas pamato, ka bērniem ir iedzimta ticība Dievam, kas būtu redzama pat tad, ja bērns tiktu audzināts uz vientuļas salas.


Bērniem piemītot dabiskas spējas redzēt pasauli kā jēgpilnu, lieliski izveidotu fenomenu. Jau četru gadu vecumā bērns instinktīvi atšķirot to, ko radījuši cilvēki, no tā, ko radījis Dievs. Pat ja bērns uzaugot kultūrā, kur Dievam nav vietas, viņš saglabājot dabisko spēju ticēt.

Kādā no pētījumiem, kad 6-7 gadus veciem bērniem vaicāts: „kāpēc tika radīts pirmais putns?” tie esot teikuši: „lai pasaule kļūtu skaistāka”.

„Bērna ticība” esot zelta tilts, kas vedot uz debesīm. Tā to apdzied arī kāda dziesma ar tādu pat nosaukumu. Dziesmu jau 30.gados sacerējis Einars Vestlings, ietverot tajā bērna lūgšanu: „Dieviņ, jo es maziņš esmu, jo tu mani pažēlo”.

Nav gan statistikas cik daudzi, pateicoties „Bērna ticībai”, jau ir (un vēl nokļūs) debesīs, bet vismaz pati dziesmas izpildītāja Lisa Lapa, pateicoties tai ir kļuvusi pasaul-slavena.

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.