Pasaules saindēšanās

1843.gadā, veselībai nedaudz uzlabojoties, Lestadiuss devās uz Harnosandu, kur pavadīja vairākus mēnešus, gatavojoties mācītāja eksāmeniem.

Šie eksāmeni toreiz vēl nebija obligāti, un Lestadiuss bija vienīgais Lapzemes mācītājs, kurš tos arī nokārtoja. Pārbaudījumi, kopskaitā septiņpadsmit, ietvēra ne tikai teoloģiskos priekšmetus, bet arī astronomiju, fiziku un ģeogrāfiju.

Lestadiuss vairākus eksāmenus nokārtoja ar izcilību, citos saņēma ieskaiti un līdz ar to atļauju mācītāja disertācijas aizstāvēšanai. Viņa uzstāšanās izraisīja lielu satraukumu, pat sašutumu. Uz eksāmeniem Lestadiuss ieradās “mājās austā un šūtā, rupjā zemnieka tērpā bez talāra, bet ar Goda Leģiona Ordeni pie krūtīm”.

Viņa darbu, ar īsu latīņu ievadu, publicēja 1843.gada ziemā ar nosaukumu “Crapula mundi” (Pasaules saindēšanās). Tā bija asa kritika, vērsta pret tā laika valdošajām tendencēm baznīcā.- un valsts politikā.

Lestadiuss uzstājās pret vieglas dzīves meklētājiem un mantkārīgajiem, pret šis pasaules lepnību un samaitātību, kas stājusies pazemības un kristīgo tikumu vietā. Sava laika materiālisma, ārējās bezsatura kristietības, filozofijas un racionālās teoloģijas kritika liecināja par “dziļu garīgu un morālu rūgšanu un cīņu viņa dvēselē”.

Adventa svētdienā Lestadiuss sprediķoja Harnosandas katedrālē, paplašinātā veidā izklāstot “Pasaules saindēšanās” tēzes. Tas nebija uzbrukums sava laika “remdenajai kristietībai”, kā daudzi domāja.

Patiesībā Lestadiusa uzdotie jautājumi: “Kāda kristietība bija iesākumā? Kāda tā ir tagad? Kādai tai vajadzētu būt? Kā Kristus ar šādas kristietības palīdzību lai valda pasauli?” bija vairāk sev nekā apkārtējiem adresēti. Tie bija meklētāja jautājumi, kuru dedzināja personiskā un kopīgā grēka atziņa. “Līdzīgi visiem lielajiem sludinātājiem, Lestadiuss, runādams uz citiem, runāja pats uz sevi”.