Pareiza un nepareiza grēkatziņa

Grēks pieder pie bibliskiem jēdzieniem, kuri reizē ar mūsu valodu veidojuši arī mūsu apziņu. Tā katram ir priekšstats par to, ka kristīgajai ticībai ir darīšana ar grēku. Taču ikdienā lietotā valoda rāda arī to, kā šī jēdziena aprises top nenoteiktas, tam attālinoties no bibliskā pamata. “Grēkā krišana” tad zināmos apstākļos kļūst par amizantu notikumu; kāds var nogrēkoties pret satiksmes noteikumiem, un tad to var reģistrēt satiksmes “grēcinieku” kartotēkā; saskaņā ar izplatītu uzskatu šeit tad runa nav tikai par nolaidības izraisītiem pārkāpumiem, bet arī par pieļaujamiem “grēciņiem”, kad ir gan pārkāpti satiksmes noteikumi, bet nav tīši nodarīts kaitējums cilvēkiem. Šādi vērtējot, tad, kā redzams, mēraukla nav ielu satiksmes kārtība ar tās likumu formulējumiem, bet gan nodarītais kaitējums.

Tiesiskas normas nenoteiktība, normas, kam jābūt spēkā vienmēr un visiem, tad tiek pārcelta situācijā, kurā panākums – netapt pieķertam – vai neveiksme tapt pieķertam vai būt par izraisītāju kādam kaitējumam vai zaudējumam tad nosaka normas spēkā esamību un pielietojamību. Populāras dziesmas jautājumā “Vai tad mīla var būt grēks?” jau formulēts pieņēmums, ka abi šie jēdzieni ir nesavienojami, ka mīlestība izslēdz grēku un grēks mīlestību tā tas šķiet. Ir uzkrītoši, kādā mērā tieši tur, kur jēdziens grēks tiek lietots, raksturojot parastu izturēšanās veidu izpausmes, tas tiek ne vien noplicināts, bet pat pārvērsts tā pretstatā. Par citiem runāt slikti, šis ikdienā izplatītais astotā baušļa pārkāpums, gandrīz netiek uzskatīts par grēku. Bet jo asāk par grēku tiek ne vien apzīmēti bet arī nosodīti un apkaroti zināmi apstākļi, kas sagādā cilvēkiem ciešanas. Tam mūsu valodā kalpo vesela virkne raksturīgu jaunveidojumu: “rasisms ir grēks”, tāpat kā “seksisms”; “koloniālisms” un “militārisms”, dažiem “kapitālisms” un citiem “sociālisms” nosaucot tikai dažus piemērus, ar kuriem tiek aprakstīti apstākļi un izturēšanās veidi, ar kuriem tiek saistīta apspiešana un ekspluatācija. Ka cilvēkiem tiek liegtas viņu tiesības, tas šajos gadījumos šķiet esam tas, kas veido grēka būtību. Ka viņiem tiek nodrošinātas viņu tiesības un labākas dzīves iespējas, tas ir šī grēka atbilstoša nosodījuma vai apkarošanas mērķis.

Jēdzienu grēks var analizēt no dažādiem aspektiem. Taču pareizas un nepareizas grēkatziņas atšķiršana sākas ar atziņu, ka grēks nav tikai kaut kāds jēdziens, kas lietojams, attiecinot to uz noteiktām parādībām, bet gan ka tas ir kaut kas reāls, kas ir pārņēmis mūs savā varā. Grēks, kuru esam tikai apzinājušies, joprojām paliek nepietiekami vai aplami novērtēts grēks, kamēr tas netiek arī apliecināts un nožēlots, izsūdzēts kā mans grēks. Vispārējais ieskats par grēku, kad tiek aprakstīti stāvokļi, kam nevajadzētu būt tādiem, kādi tie ir, zināmos apstākļos ir pat noteiktu situāciju saasināta vērtējuma gadījumā tikai izvairīšanās no grēka , kura varā mēs paši atrodamies un kuru mēs darām. Tad grēks tiek uzlūkots vienīgi kā cilvēka dabas traucējums un kā viņa vajadzību apmierinājuma trūkums, taču netiek ņemts vērā tas, kā tas pašos pamatos ar cilvēku dabas apmierinājumu tieši saistīts. Tam vienkārši nav sakara ar to, ko cilvēks negrib, bet gan tieši ar to, ko viņš grib un ko uzskata par nepieciešamu.[1]

Ne tāpēc ka un ne ja cilvēks grēko, viņš ir grēcinieks, bet gan tāpēc ka viņš ir grēcinieks, viņš grēko. Iedzimtais grēks, no vienas puses, nozīmē grēka neizbēgamību, un, proti, tā, kā cilvēks, pašam to neizlemjot, piedzimst ar savām dotībām un nosliecēm. Tādējādi par grēka mājvietu netiek nosaukta neņemot vērā pretējos apgalvojumus pēcnācēju radīšana, kas nenotiek arī Svētajos Rakstos. Bet tiek gan izslēgts skaidrojums, ka grēka rašanos cilvēka dzīvē nosaka individuāls lēmums, kas var būt gan par, gan pret, resp., ka cilvēks ar savas gribas aktu var izdarīt izvēli atdarināt to, ko citi dara, vai ne. No otras puses, jēdziens iedzimtais grēks līdzās neizbēgamībai ietver sevī arī darbības pieskaitāmību. Tādēļ nevar būt attaisnojuma, uzveļot vainu citiem.

Jēdziens iedzimtais grēks nav sastopams Svētajos Rakstos, kā tas ir arī ar jēdzienu grēks vispār – Bībelē, atšķirībā no mūsu valodas lietojuma, nav viena aptveroša vārda šī jēdziena izteikšanai. Atbilstoša satura izteikšanai Vecajā Derībā tiek lietoti vismaz 23 un Jaunajā Derībā vismaz 13 dažādi vārdi. Šeit vēlreiz jāpiemin fakts, ka arī vispārpazīstamajā “grēkā krišanas stāstā” (1.Moz.3) nav lietots vārds grēks. Tur ir gan runa par attiecībām starp Dieva radībām un to attiecībām ar savu Radītāju. Un tas, kas pamato šo sadraudzību un kas ir tas, kas to sagrauj, tas izriet no Dieva vārda, no Viņa pavēles un aizlieguma. Tādējādi šeit ticības paklausība attiecībā uz Dieva vārdu ir uzticības pilnā sadraudzība ar Dievu, kamēr attiecības sarauj neuzticēšanās Dieva labajai gribai Viņa pavēlē un aizliegumā, kas bija dots cilvēka labklājībai.

Pareiza grēkatziņa var būt, tikai pamatojoties Dieva vārdā, nekad tā nevar būt cilvēka paša atziņa. “Šāds iedzimtais grēks ir dziļa dabas samaitātība, tā ka to nevar izzināt prāts, to var ticēt tikai no Rakstu atklāsmes.” Tā sacīts Lutera Šmālkaldes artikulos, un tur nosaukts arī bibliskais atziņas pamatojums ar norādi uz svarīgām Rakstu vietām: 51. psalms, kas ir ceturtais grēksūdzes psalms, kurš nevien apraksta grēku kā jēdzienu un parādību, bet kurā Dieva vārds arī vada pie grēku nožēlas: “Apžēlojies, ak Dievs, Savā žēlastībā, izdzēs manus pārkāpumus Savā lielajā apžēlošanā!” Rom.5 ir Jaunās Derības pamatteksts par iedzimtā grēka situāciju. Taču grēka atziņa šeit izriet no tā, ka Kristū tiek saņemta taisnība un miers ar Dievu: “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” No šejienes arī atskats atpakaļ: “Jo Kristus par mums bezdievīgajiem ir miris tanī laikā, kad vēl bijām nespēcīgi. .. Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” Un, beidzot, ar šo Kristus nāvē un augšāmcelšanā saņemto taisnību paplašinās skats uz grēku, kas ienāk pasaulē ar Ādama krišanu, pie kam šajā vienā cilvēkā ir aptverta visa cilvēce, un šī grēka sekas ir nāve: “Tātad, kā viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku nāve, tā visu cilvēku dzīvē ir ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši.” Ne cilvēces stāvoklis, bet gan Dieva Dēla nāve cilvēces pestīšanai ir īstais atziņas pamats: “Viena cilvēka pārkāpuma dēļ neskaitāmi ir miruši, bet Dieva žēlastība un viena cilvēka – Jēzus Kristus – nepelnītā žēlastības dāvana daudz vairāk nākusi pār šiem neskaitāmajiem.” Atziņa, ka nāve nepiederas pie cilvēka dabas bet ir “grēka alga”, ir vispār tikai tur pieņemama, kur to balsta apsolījums: “Bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” (Rom.6:23). Un nozīmīgi ir arī tas, kā saskaņā ar šādu ieskatu vissvarīgākā atslēga nebibliskā iedzimtā grēka jēdziena bibliskajam saturam ir rodama atdzimšanā, kas notiek kristībā un kurā vecais cilvēks, kurš atrodas grēka, velna un nāves varā, Kristū top par jaunu radījumu (Rom.6:2l; 2.Kor.5:14-17; 1.Pēt.1:3 u.t.; Tit.3:5; Jņ.3:5 u.c.). Tiek minēta 2.Moz.33 ar norādi uz Mozus lūgumu Dievam: “Rādi man, lūdzams, Savu godību!” Ka Mozus nedrīkst uzlūkot Dieva vaigu, bet drīkst uz Viņu noraudzīties tikai no muguras, pēc tam kad Dievs ir pagājis garām klints spraugai un Savu roku ir sargādams turējis pār Mozu, to pamato Dieva vārds: “.. jo cilvēks nevar Mani redzēt un palikt dzīvs.” – Šajā Rakstu vietu virknē tikai pašās beigās un šāda secība ir svarīga pareizas atziņas izveides gājumam – tiek minēts stāsts par grēkā krišanu 1.Moz.3.

Grēkatziņa, kas nav cilvēka prāta atvedināta kā pašizziņa, bet gan tāda, pie kuras Dieva vārds Svētajos Rakstos ved ticību, tātad ved mani pie grēku nožēlas Dieva priekšā, pie atziņas par cilvēces grēku, atziņas, ko gūstam no Jēzus Kristus, Dieva Dēla, nāves un augšāmcelšanās. Šī grēkatziņa māca, kā kritušo, Dieva tiesai un sodam pakļauto cilvēku pats Dievs sarga no savas godības iznīcinošā spēka, un tas tad satur arī atziņu, ka no cilvēces sākuma, ietverot katru cilvēku, ir radusies sākotnējā sadraudzība starp Dievu un cilvēku, bet tad cēlusies neuzticība pret Dievu ar sekojošo Viņa likuma pārkāpumu.

Ja tādējādi pareiza grēkatziņa gūstama tikai ticībā no Rakstu atklāsmes, tad var secināt, tie ir “nieki, maldi un stulbums, kas ir pret šo artikulu”, ko “mācījuši skolotie teologi”. Šmālkades artikulos uzskaitīti šādu vēlo viduslaiku teoloģijas mācību piemēri, kas visnotaļ balstās uz pieņēmumiem par cilvēka ētiskajām iespējām un viņa spējām atšķirt labo no ļaunā, kā arī labo darīt un no ļaunā izvairīties. Šādā veidā, aprobežojoties ar cilvēka labo gribu un spēju darīt labus darbus, ne vien tiek aplami izprasta grēka būtība, bet tiek arī noliegts Jēzus Kristus darbs. Šādas teoloģijas un tās aplamās grēkatziņas vērtējums ir tik skaidrs un spriedums par to tik ass, ka tas, kas toreiz un tagad ir spēkā, formulējams tikai ar tiem pašiem Šmālkaldes artikuliem: “Tādas un līdzīgas mācību atziņas ir cēlušās tikai no neizpratnes un nezināšanas gan par grēku, gan par Kristu, mūsu Pestītāju, tā ir īsti pagāniska mācība, ko mēs nevaram pieļaut; jo ja šāda mācība būtu patiesa, tad Kristus ir miris veltīgi – ja cilvēkā nav ne trūkumu ne grēku, par ko Viņam būtu jāmirst, vai arī tad Viņam būtu jāmirst vienīgi par miesu nevis dvēseli, ja dvēsele ir vesela un tikai miesa pakļauta nāvei.”

Grēkatziņa ir aplama, pat nekristīga, kur tā nav pamatota Rakstos, kur tā nav saistīta ar Kristu, ar grēku nožēlošanu, ar piedošanas apsolījumu un atdzimšanas dāvanu. Pie tā cieši jāturas, un arī tad, ja grēks ietekmīgi tiek aprakstīts, nosodīts un apkarots kā ciešanas, apspiešana un netaisnīgums. Kristus atklāsmes gaismā Dieva vārds mums māca, ka visas šīs parādības nav grēks, bet ir gan grēka sekas.

Pareiza kristīga grēkatziņa pamatojas uz sakarību, ko veido cilvēka grēks un Dieva žēlastība Jēzū Kristū. Tādējādi grēkatziņas mērķis ir atgriešanās un piedošana; grēcinieks nav jānotiesā, viņš no Dieva tiesas jāizglābj ar Jēzus Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Pazudušo meklē labais gans, un tādēļ Lk.15 piemēros par pazudušo avi, pazudušo grasi un pazudušo dēlu atkal un atkal atkārtojas vārds prieks – prieks par grēcinieku, kas atgriežas.

Nepareizā grēkatziņa ir nekristīga un pagāniska, tāpēc ka trūkst šīs pestīšanas Kristū, un tad trūkst arī prieka par atgriešanos, ko nosaka tas, ka nepārprotami atzītais grēks tiek apliecināts un nožēlots un Kristus vārdā tiek piedots. Lai arī mums nepareizas, nekristīgas grēkatziņas gadījumā visnotaļ ir darīšana ar grēka atzīšanu un centieniem to pārvarēt. Jo grēka novēršana taču ir vispārēja cilvēku nepieciešamība, un pirmais solis jau vērsts uz to, lai grēks tā neizbēgamībā un pieskaitāmībā, ar ko tas aptver un pārvalda visus cilvēkus, netiktu atzīts bet tiktu noliegts un apstrīdēts. Kā tad arī lai bez Dieva Dēla nāves par pasaules grēku būtu domājams un pieņemams tas, ka nāve ir grēka alga un ka ļaunais, kā arī ciešanas un nāve, pasaulē nav kaut kāda sveša vara, arī ne akls liktenis, bet gan cilvēku nepaklausības sekas?

Pareiza grēkatziņa izaug no piedāvātās grēku piedošanas Jēzus Kristus vārdā. Tās ikdienas nepieciešamību pauž Kunga lūgšanas piektais lūgums, kurš seko lūgumam pēc dienišķās maizes: “Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Bet tur, kur tā tiek piedāvāta grēku piedošana, ar Jēzus Kristus krustu un augšāmcelšanos, dziļākais grēks parādās neticībā, ka mēs, cilvēki, pamatoti esam nopelnījuši Dieva dusmas, Viņa tiesu un sodu, ko mūsu vietā nest uzņēmies Dieva Dēls. Par cilvēces situācijas aplamu izpratni liecina arī prasība, kas dažkārt parādās pat kristīgā draudzē – ka iedzimtā grēka sekas no paaudzes paaudzē aizvien vairāk būtu jāapspiež[2] , kam tad, zināms, jānotiek nevis ar Kristus piedošanu, bet kristiešu darba rezultātā.

Nepareizā grēkatziņā grēka un žēlastības sakars tiek aizstāts ar labā un ļaunā pretstatījumu. Saskaņā ar 1.Moz.3 ieskats šajā atšķiršanā ir grēkā krišanas sekas. Tas ir čūskas apsolījums, kas noved pie Dieva pavēles pārkāpuma un kurš ir iemesls tam, ka brīdinājums no nāves tiek ignorēts: “Tad čūska teica sievai: Jūs mirt nemirsit, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.” Pirmais, ko cilvēki ar savām krišanā atvērtajām acīm ierauga, ir tas, “ka viņi bija kaili” (1.Moz.3:4 u.t. 7).

Šī cilvēku situācija nosaka arī Dieva bauslību tā darbībā. Un Dieva baušļi ir otrs svarīgais kritērijs pareizai un nepareizai grēkatziņai. Tādējādi kristīgajā draudzē ne tikai šodien sastopama gara samulsināšana un bieži vien tikai grūti ieraugāma pavedināšana. Ir slikti, ka Dieva vārdam Dieva tautai jāsaka: “Tavi pravieši tev sludinājuši melus un māņus. Tavu noziegumu viņi tev nav atklājuši, lai novērstu tev tavu cietumu [likteni] bet tev sludinājuši melus un viltus atklāsmes.” (Raudu dz.2:14). Šajā sajukumā sīki un pamatīgi jāizpēta daudz kas, kas attiecas uz Dieva pavēli.

Visu izšķir tas, ka tā ir Dieva pavēle. Jo tikai no šīs Dieva pievēršanās, kādu mēs to sastopam pirmajā bauslī tiešajā uzrunā – “Es esmu Kungs, tavs Dievs…” rodams pamatojums atziņai, ka Dievs grib mums darīt labu. Ka Viņš, iespējams, nevēlas cilvēkam novēlēt labu, šādas aizdomas, šāda neuzticēšanās, ir cilvēces grēka sākums. Sadraudzība ar Dievu tādējādi ir izšķiroša Viņa pavēļu/baušļu izpratnei.

Dieva baušļi jāatšķir no cilvēku likumiem. Tas jāpatur prātā, kad tiek aizstāvēts uzskats, ka Dieva baušļus Svētajos Rakstos sacerējuši cilvēki un tie ir nodoti tālāk, pastāvot dažādiem cilvēces vēstures nosacījumiem. Šeit mēs atkal sastopamies ar jau iepriekš sīki iztirzāto principu, kas nekādā gadījumā neizriet tikai no jaunākajiem pētījumiem un aplūkojuma veida. Šeit nopietni jāatgādina tas, ko piekodinājis Luters savā pirmā baušļa skaidrojumā Lielajā katehismā: “Tādēļ lai ikviens to ņem nopietni pie sirds un nedomā, ka tas ir cilvēka sacīts. Jo šis apsolījums tev dod vai nu mūžīgu svētību, laimi un prieku, vai arī mūžīgas dusmas, nelaimi un sirds ciešanas…”

Pavēles un rīkojumi Vecajā un Jaunajā Derībā parasti izteikti aizlieguma formā. Tiek sacīts, ko cilvēkam nebūs darīt, kas pauž pieņēmumu, ka viņam pēc dabas piemīt nosliece un griba darīt aizliegto. Tādējādi šīs pavēles atklāj cilvēka situāciju. Aizliegumi ir prohibitīvi, tie tātad nav produktīvi. T.i., tie aizkavē to, kam nav jānotiek, nav jābūt, taču tie nerada stāvokli, kad viss tas, kas ir aizliegts un kaitīgs, būtu novērsts. Tā pavēles/baušļi kā aizliegumi parāda ne tikai kādu atsevišķu grēku, bet arī to faktu, ka cilvēks ir grēcinieks.

Dieva pavēles, kas parāda Dieva gribu attiecībā uz cilvēku un atklāj cilvēka ļauno gribu, neizbēgami nonāk konkurencē ar cilvēku pavēlēm/likumiem, kuros izpaužas cilvēku griba un vajadzības. Tas ir visnotaļ cilvēcīgi, ka jau aizlieguma forma – “tev nebūs” – provocē pretestību un prasa pamatojumus. Tiek jautāts par šādu baušļu pielietojamību un izpildāmību, arī par to mērķtiecīgumu un panākumiem. Cilvēka spēja izšķirt labo no ļaunā tad orientējas pēc tā, kas cilvēkam – gan personīgi, gan visiem cilvēkiem – šķiet esam labs, tāpēc ka tas pozitīvi ietekmē dzīvi un to piepilda, un kas šķiet esam slikts, tāpēc ka tas ir dzīvi noliedzošs un sāpīgs. Hedonisms kā cilvēka dabīga dzīves izjūta vērsts uz to, lai gūtu maksimumu prieka un piedzīvotu minimumu ciešanu. To zina un grib katrs cilvēks, un tādēļ pilnīgi dabiski ir tas, ka grēka un žēlastības kopsakarība, to aizvietojot ar labā un ļaunā attiecībām, ved pie tā, ka žēlastība tiek saskatīta laimīgā un saturīgā dzīvē, kamēr ciešanas, sāpes un posts tiek uztverts kā grēks. Atbilstoši ir no tā atvasinātie likumi un izturēšanās veidi, kas tad orientēti uz problēmu atrisināšanu un visbeidzot uz tādu stāvokli, kad jebkurām ciešanām jātop aizstātām ar tīru prieku.

Konflikts starp šādām nostādnēm tad norisinās ne tikai draudzes perifērijā, bet arī pašā draudzē un noteikti arī katrā atsevišķajā kristietī. Tā ir situāciju, ko pēc Svēto Rakstu liecības izraisa Dieva baušļi, un šādā gaismā tad arī jāpārbauda argumenti, kurus visā pilnībā rosina tas, ka grēka un žēlastības vietā stājas labā un ļaunā pretstats. Tas bieži notiek visai smalkā formā un ar svarīgiem teoloģiskiem un zinātniskiem argumentiem. Pavedināšana jau nu nepavisam nav vāja un pretīgumu izraisoša, bet gan stipra un pārliecinoša. Bet tad neiztrūkstoši tiek skarti arī jūtīgi novadi, kas ne vien skar anonīmus virzienus, bet arī attiecas uz atsevišķo cilvēku viņa domāšanā un darbībā.

Protests pret “sastingušiem noteikumiem” vai “nemainīgām normām” ir izplatīta parādība attiecībā pret Dieva baušļu prasībām. “Morāle bez normām” vai “ētika bez likumiem” tad ir atbilstošs vilinošs apsolījums. Jau šie apzīmējumi atstāj vērtību mazinošu ietekmi, kad, piem., aprakstot apziņas paklausības saistību iepretim nemainīgajiem Dieva baušļiem, tie tiek dēvēti par “laika gaitā nemainīgu principu krājumu”. Šādi vērtējumi un šādas programmas arī kristīgajā draudzē dažkārt tiek uzņemtas ar izpratni un atzinību. Bet ja Dieva baušļi parādās kā “sastinguši noteikumi”, tad tā ir norāde uz to, ka tie vairs netiek atzīti par Dieva baušļiem un kā tādus tos nemāca un nemācās aiz sadraudzības ar Dievu. Arī tā ir veca parādība Dieva tautā, ja Dieva vārds saka: “Ja Es viņam arī tūkstoš reiz uzrakstītu priekšā manus baušļus, tomēr tie viņam paliktu sveši un šķistu kāda sveša mācība esam” (Hoz.8:12). Par svešu mācību baušļi top tajā brīdī, kad tos vairs neizprot, vērtējot no attieksmes “Es esmu Kungs, tavs Dievs”.

Kāds cits arguments, kas var novest pie Dieva nemainīgo baušļu relativizēšanas vai pat principiālas atcelšanas, parādās ar biblisku pamatojumu kādā kristīgā ietērpā, ko iespējams interpretēt ļoti dažādi: “Tādējādi bauslības piepildījums ir – mīlestība” (Rom.13:10). Arī dubultbausli par Dieva un tuvākā mīlestību var minēt kā pamatnoteikumu atsevišķu baušļu pielietojumam kādā konkrētā situācijā, un to beigu beigās var apkopot bieži lietotajā Augustīna citātā par 1.Jņ.4:9 “Dilige, et quod vis fac” – “Mīli un dari, ko gribi”.

Kas runā par mīlestību un nosauc to par normu pielietojuma un spēkā esamības vienīgo normu un kritēriju, var rēķināties ar plašu piekrišanu, tāpēc ka viņš aizskar to, ko vēlas katrs cilvēks, kas katram vajadzīgs un kura trūkumu katrs rūgti pārdzīvo. Bet vai katrs cilvēks arī nezina, cik liela šeit ir iespēja – pastāvot dažādiem priekšstatiem – piedzīvot maldus un vilšanos? Ka, sabrūkot mīlestības pilnajai paļāvībai uz Dievu, sabrūk arī paļāvības pilna mīlestība cilvēku starpā, tā ka viņiem jāaizsedzas – vienam no otra un Dieva priekšā – tas pieder pie grēkā krišanas simptomiem. Nosauktajās Svēto Rakstu vietās runa ir par mīlestību, un Rom.13:8 u.t. pasacīts, ka tā ir nevis bauslības atcelšana, bet tās piepildījums, un šeit saistībā ar dubultbaušļa otro daļu tiek pārliecinoši nosaukti dekaloga otrās plāksnes atsevišķie baušļi. Mīlestība kā “bauslības piepildījums” neatrodas pāri baušļiem, bet gan baušļos. Arī “mīlestības augstajā dziesmā” 1.Kor.13 tiek rādīts, ka mīlestība nav vienaldzīga pret netaisnību un patiesību: “Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību”. Un tā vērā ņemams Augustīna izteikums, kas 1.Jņ.4:9 skaidrojumā netieši norāda uz šo mīlestības augsto dziesmu un plašākā kopsakarā uzskaita, kam jānotiek mīlestībā un kas bez mīlestības notikt nedrīkst: “…un ja tu tagad klusē, klusē ar mīlestību; ja tu kliedz , tad kliedz ar mīlestību; ja aizrādi, tad aizrādi ar mīlestību; ja saudzē, tad saudzē ar mīlestību; tevī iekšā jābūt mīlestības saknei, un no šīs saknes var celties tikai labais.” Tas jāpasaka skaidri un pārliecinoši, ka runa šeit ir par Dieva mīlestību Viņa baušļos, kura arī un tieši tur, kur tā aizliedz, grib cilvēkam labu. Tas ir kaut kas pilnīgi cits, nekā cilvēka mīlestība, kura vispirms ir vērsta uz to, ko cilvēks pirmām kārtām sev un tad arī kādam citam un citiem uzskata par labu – kamēr tas viņam šķiet esam labs. Kamēr Dieva mīlestība pamato baušļu labumu, cilvēka mīlestība par Dieva bausli vispirms jautā par to, vai viņam ar to būs labi vai ne. Dieva bauslis, ko izjūt kā sastingušu un svešu, šādā situācijā iezīmē pretrunu starp Dieva gribu un cilvēka patvaļu. Ja to izprot pareizi, tad arī tā ir garīga situācija, no kuras nedrīkst izvairīties. Bet mīlestība bibliskajā izpratnē ir Jēzus Kristus.

Norāde uz jaunlaiku cilvēka autonomiju un pilngadību [patstāvību spriedumos] kopš apgaismības sniedz vēl citus argumentus pret Dieva baušļu spēkā esamību un nemainīgumu. Autonomija tiek uzlūkota kā progress cilvēka prāta attīstības vēsturē, progress, kuru tā no svešu noteikšanas / heteronomijas padara par pašnoteikšanos. Plaši ir izplatīts uzskats, ka heteronomija ir reliģijas autoritāšu aizbildniecība, kamēr par autonomiju saucama spriestspējīga cilvēka pašnoteikšanās viņa paša atbildībā un personīgajā brīvībā. Gara vēstures attīstības ideja tieši ētikas jomā tādējādi tiek saistīta ar priekšstatu par emancipāciju, kas burtiskā tulkojumā nozīmē atbrīvošanos no verdzības. Tad tiek rādīti “atbrīvošanās soļi”, kas vēršas pret novecojušamies kristīgajiem priekšstatiem audzināšanā un mācībās, kā arī pret baznīcas vadības “disciplinēšanas mēģinājumiem” un pret to radītajiem spaidiem vai priekšstatiem par pārkāpumiem. “Tādējādi tradicionālā laulības un ģimenes morāle tiek būtiski sašaurināta. Taču morāles sašaurinātās robežas pēdējā gadu desmita sabiedriskajā dzīvē ir pārkāpuši tieši saprātīgi, atbildīgi, sensibli cilvēki. Daudzie upuri, ko no sievietēm pieprasīja vīriešu partnerība ar sašaurināto laulības un ģimenes morāli, ir pakāpeniski piemirsti… Tas pats attiecas uz dziļajiem ievainojumiem, ko nācās piedzīvot bērniem tradicionālās ģimenes sašaurinājumu ceļā…”

Izplatīti baznīcu avīzēs, šādi argumenti iedarbojas ļoti pārliecinoši un pamudinoši, ja ar to tad tiek pamatotas – kā šajā piemērā ārlaulības attiecības, bērnu audzināšanas atraušana no ģimenes kopības, kā arī homoseksualitāte. Indivīda gribas īstenošana un viņa vēlmju apmierināšana emancipācijas idejas ietekmē parādās kā progresa norma tradicionālo izturēšanās veidu pārmaiņās, kuri tiek pasniegti resp. uztverti kā represīvi, tāpēc ka šeit netiek saskatīta un atzīta Dieva labā un sargājošā griba iepretim cilvēku ļaunajai gribai. Epohāls pavērsiens vēstures gaitā, kā arī šķietami pierādāmās pārmaiņas uzvedības veidos sniedz svarīgus argumentus, kas ir par iemeslu tam, ka viegli sabrūk kristīgas dzīves karikatūra, kas izveidota pēc Dieva baušļiem.

Bet kas tad patiesībā ir autonomija? Kanta darbā “Tikumu metafizikas pamati” “gribas autonomija” ir “gribas īpašība, kas nosaka to, ka šī griba pati sev (neatkarīgi no visām iegribēto priekšmetu īpašībām) ir likums. Tātad autonomijas princips ir: neizvēlēties nekā citādi, kā tādējādi, ka izvēles maksimas tajā pašā gribēšanā reizē tiek saprastas kā vispārējs likums.” Bet tas izslēdz katru subjektīvismu, tiklab hedonisma, kā arī utilitārisma formā. Autonomija pamatojas absolūtā prāta likumā, kam prāts brīvi piesaistās un kas ir spēkā vienmēr un katram, nemainīgi un neatkarīgi no situācijas. Turpretī heteronomija ir gribas pakļautība svešiem nosacījumiem, un tā pastāv tajā apstāklī, ka griba nevadās no vispārējiem un absolūtiem principiem, bet piemērojas objektiem, vajadzībām un dažādiem mērķiem. Likuma neierobežotā spēkā esamība (kategoriskais imperatīvs) autonomijas gadījumā kļūst nosacīti (hipotētiski) saistošs: “Man kaut kas jādara tāpēc, ka es gribu kaut ko citu” – tātad ne paša likuma dēļ, bet gan iekārotā mērķa dēļ. “Man nav jāmelo, ja gribu saglabāt savu godu”. Tā ir orientēšanās pēc citu cilvēku piekrišanas, cenšoties iegūt labu reputāciju viņu acīs. “Man nav jāmelo, ja arī tas ne mazākā mērā man nesagādātu kaunu” – tā ir likuma neierobežotā spēkā esamība autonomijas izpratnē. Šeit top skaidrs: tas, kas ar jauno laiku autonomijas zīmi orientējas pēc individuālām vajadzībām un sociālajiem ideāliem, tas Kanta izpratnē ir heteronomija. Gribu nevada principi, bet gan mērķi un tas, kas noderīgs. Tā nevadās pēc Dieva tiesas, bet pēc cilvēku tiesas.

Ja šo galvenokārt teologu izplatīto aksiomatizēšanu gara vēstures novadā var pierādīt kā nepareizu jau ar šiem pašiem gara vēstures piemēriem, tad vēl jo vairāk tas attiecināms uz teoloģiskajiem pamatojumiem, kas ar to saistīti. Stāvoklis, kad cilvēks “vēl nav pieaudzis”, pēc Gal.4:1 u.t. ir nebrīves situācija, kad cilvēks ir “pasaules pirmspēku kalpībā” (Gal.4:3); šī “mazgadība” ir arī pieredzes trūkums, kad trūkst zināšanu par Dieva vārdu un vingrināšanos tajā (Ebr.5:13 u.t.). Turpretī pilngadība, pieauguša cilvēka stāvoklis, ir atbrīvošanās caur Kristu ar iecelšanu dievbērnībā, ko saņemam kā Gara dāvanu. Un šī atjaunotā sadraudzība ar Dievu izpaužas, kad uzrunājam Dievu par Tēvu. Šāds “mazgadīgums” pēc Ef.4:14 nozīmē, ka cilvēki “cilvēku viltus spēlē, viņu viltīgas rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam”.

Pieaugušā cilvēka paraugam ir ne vien plaša izplatība, tā ir arī visai pārliecinoša un savā ietekmē reāla un tomēr nepareiza dogma, kas veido un saista apziņu. Kurš gan noliegs argumentu, ka mūsdienu cilvēks grib būt autonoms, tāpēc ka viņš ir pieaudzis, spriestspējīgs. Katrs iebildums pret to tiktu tūdaļ apzīmēts par atpalikušu un novecojušu.

Tad nu arī nepareizā grēka atziņā pastāv, bez šaubām, sava iekšējā konsekvence, kad, ņemot vērā sabiedrisko apstākļu vēsturiskās izmaiņas, tās min kā nosacījumu Dieva baušļu izmaiņām. Jo rodas vajadzība nonivelēt pretrunas starp šiem baušļiem un izmainītajām rīcības normām, lai šādā veidā izvairītos no baušļu apsūdzības. Tātad, priekšstats par baušļu izmaiņām, kas nepieciešamas apstākļu un izturēšanās veidu pārmaiņu dēļ, ietver sevī arī vainas pārvarēšanas norisi. Ko šodien dara visi un ko tādēļ vairs nevar prasīt no mūsdienu cilvēka, tas ir nospiedošs arguments, vēršanās pret kuru, atsaucoties uz Dieva vārdu un baušļiem, tūdaļ ierindo bezpalīdzīgā minoritātē. Un katrs zina, ka dominējošie izturēšanās veidi spiež tos atzīt un necieš iebildumus. Konkrētajā gadījumā tad visbiežāk sadraudzība izbeidzas – sāpīgs un neizbēgams process. Tie nav tikai teoloģiskie virzieni, bet gan personiskās attiecības, kurās tad tiek pieņemti lēmumi – vai sadraudzību grib saglabāt par ticības paklausības cenu, vai arī šādā ticības paklausībā tā lūzt.

Piemērus šādiem normu konfliktu gadījumiem un to sekām var minēt lielā skaitā, un ja par tādiem sāk runāt, tad “atveras slūžas” un laužas ārā vilšanās un sašutuma plūdi.

Bet ja runa ir par Dieva baušļiem, kādus tos uzticamā veidā saglabājuši Svētie Raksti, tad runa jau nav par kādu atsevišķu gadījumu, bet gan par pamatiem, uz kuriem dibināta sadraudzība ar Dievu, un par ticības paklausību, ko nes šis vārds un pie kura tā saistīta. Jo “kas to nicina, tas nenicina cilvēku, to pašu, kas jums sirdīs devis Savu Svēto Garu” (1.Tes.4:8). Viss, kas sakāms par Dieva baušļu attīstību un izmaiņām, stāv un krīt ar šo baušļu subjektu un ar jautājumu – kura autoritāte tad drīkst un var uzstāties ar formulējumu “..bet es jums saku..” Svētajos Rakstos rodam izmaiņas Dieva likumos, bet tās veic Dievs pats. Tā paša Dieva dotie vecās derības ceremoniālie likumi tiek aizvietoti un reizē arī piepildīti ar jaunu derību Kristus miesā un asinīs. Jo Kristus ir priesteris un upuris reizē (Ebr.8-10). Bet šajā gadījumā Dieva likumi tiek atcelti tāpēc, ka tie izpildīti Kristū. Pārmaiņa ir konstatējama arī tur, kur Jēzus saka: “Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts.. Bet Es jums saku..” (Mt.5:21 u.t.).Bet arī Kalna sprediķī tā nepārprotami nav bauslības atcelšana, bet gan tā piepildīšana (Mt.5:17). Šeit, no vienas puses, novads, kurā notiek izšķiršanās par paklausību, tiek pārcelts no redzamas darbības uz neredzamo – uz sirdi, sirdsapziņu, apziņu. Tālāk, tur, kur radušies cilvēku sagrozījumi un aplami skaidrojumi, notiek vešana atpakaļ pie tā, kas ir Dieva prāts. Tā tas ir strīdā par sabata bausli. Proti, kur cilvēku apsvērumos sīkumaini tiek pārbaudīts, kā šis bauslis precīzi ievērojams un kur tas tiek pārkāpts, tur Jēzus ar dziedināšanām sabatā, kā arī mācekļu vārpu plūkšana sabatā mums atklāj: “Sabats ir celts cilvēka dēļ un ne cilvēks sabata dēļ” (Mk.2:27). Dieva bauslība pastāv cilvēkam, tā nav likta pret cilvēku. Īpaši skaidra šī lietu sakarība top, apcerot sesto bausli un jautājumu par laulības šķiršanu (Mt.5:27-32; 19:1-9). Jo šeit kā iebildums parādās norādījums uz nosacījumiem Mozus bauslībā (5.Moz.24:1), kur ir norādījums vīram, kas šķiras no savas sievas, “lai viņš raksta tai šķiršanās rakstu”. Šeit visnotaļ jāņem vērā tas, ka desmit baušļu atkārtojums šeit (5.Moz.5) ir Dieva tiešā runa, kurpretī 5.Moz.24 runas subjekts ir Mozus. Tas attiecas arī uz atšķirību starp sākotnējo Dieva gribu un piekāpšanos cilvēku “sirds nocietināšanās” priekšā. Un pretrunā ar Dieva sākotnējo gribu ir laulības šķiršana un šķirteņu laulības. Var novērsties no šī pavisam skaidrā priekšstata par sākotnējo Dieva vārdu, izmantojot Dieva Dēla vārdu un norādot uz izņēmuma klauzulu Mt.5:32 un 19:9 – “izņemot netiklības gadījumu” – kādas nav paralēlajos tekstos Mk.10:11 un Lk.16:18. Tradicionāli vēsturiskā skatījumā tad šajā faktā var saskatīt draudzes vēlāku piekāpšanos, kas ir notikusi izmainīto apstākļu spaidos, un šādā veidā tiek pavērts ceļš analogiem lēmumiem ne vien attiecībā uz sesto bausli. Tomēr principiālās izšķiršanās pamatā šajos gadījumos ir tas, ka Kunga vārda subjekts tiek samainīts ar draudzes vajadzībām un priekšstatiem. Apustulis Pāvils ir rūpīgi turējies pie nemainīgo Kunga pavēļu nodalīšanas no apustuliskām pamācībām, kuras no tām atvasinātas un ar tām pārbaudāmas, un viņš uz to atsevišķos gadījumos ir arī norādījis, lai gan viņš šīs pamācības sniedz, pamatojoties uz apustuliskām pilnvarām (1.Kor.7:10.12.25.40; 14:37).

Ar kādu apmātības pilnu pašpārliecinātību šodien kristīgajā draudzē apstākļu maiņa tiek vesta karā pret Dieva baušļu nemainīgumu! Kurš gan tad vispār vēl pamana to, ka tādējādi vēsturiskās attīstības un sabiedrisko apstākļu prasības stājas Dieva prasību vietā!? Uz kā gan balstās pilnvara, kas – vēršoties pret konkrētām pamācībām, ko lasām Gal.5:16 u.t. un kas beidzas ar norādījumu, ka “tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību” – var apgalvot, ka šodien visnotaļ iespējams darīt visu ko, nezaudējot tādēļ Dieva valstību – “tāpēc ka to parāda un pamato zinātne”? Vai tad tur neparādās tieši tas, ka raizes par to, lai netiktu pazaudēti cilvēki un to simpātijas, ir būtiski stiprākas par raizēm, ka cilvēki varētu pazaudēt Dieva valstību. Bet ja grēks netiek pareizi atzīts un līdz ar to arī apliecināts un nožēlots, lai tas tiktu piedots, tas acīmredzot attīsta zināmu brīnumainu spēju aizmiglot mūsu sirdsapziņu, un tad mēs meklējam dažādus ceļus, kā aizstāvēties un kā attaisnoties Dieva un pasaules priekšā.

---

[1] – Hanss Joahims Īvands to kādā Šleiermahera kritikā formulējis šādi:

“Jo grēks nepavisam nav kaut kāds cilvēka dabas traucējums, bet gan ir tās apmierināšana. Šleiermahers jau pats saka: miesas patvaļa. Taču vēl vairāk – šī apmierināšana ir atteikšanās paklausīt un, otrādi, atteikšanās paklausīt ir apmierināšana.”

[2] – Tādus uzskatus, piem., varam atrast amerikāņu ‘Social Gospel‘ dibinātāja Valtera Raušenbuša grāmatā Die religiösen Grunlagen der sozialen Botschaft. Taču ar vienu autoru nav jāsaista tas, kas, bez šaubām, arī šodien ir plaši izplatīts uzskats.