Kristiešu sekošana
Noklausies šo e-publikācijuNākamā lieta, ko skarsim, ir kristiešu sekošana. Allaž un vienmēr mums ir jāpārdomā, ka patiesa kristieša dzīve pastāv sekošanā. Kāds varbūt zina šo mazo viduslaikos tapušo grāmatiņu De imitatione Christi - “Par Kristus atdarināšanu” jeb par sekošanu Kristum, kuras autors ir Ķempenes Toms (1379-1471). Tā, starp citu, ir pamācība, kā sagatavoties Sv.Vakarēdiena saņemšanai, kas, kā zināms, pauž sadraudzību Kristus miesā un asinīs.
Daudzi droši vien pazīst arī Dītriha Bonhēfera (1906-1945) grāmatu “Sekošana” tā būtībā ir Kalna sprediķa izklāsts, bet visupirms arī sparīgs brīdinājums mietpilsoniskumam baznīcā ar tās “lēto žēlastību”. Lētā žēlastība izpaužas kā sava veida dzīves izpušķošana ar kristīgo ticību, lietojot to kā piedevu dažādajām norisēm cilvēka mūžā dzimšanai, pilngadībai, saderināšanai un apbedīšanai. To, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem, vairs neapjēdz un neapliecina, savukārt bailes no apkārtējo nosodījuma aizsedz pasludinājumā izskanošo aicinājumu atgriezties un vēsti par izglābšanos no nākošā Dieva soda. Es citēšu pāris izteikumus no šīs grāmatas sākuma:
“Lētā žēlastība ir nāvīgs ienaidnieks mūsu baznīcai ..lētā žēlastība pārvērš žēlastību par visos stūros izsvaidītu “dempinga preci”, tā ir dempinga piedošana, dempinga mierinājums, dempinga sakraments. Lētā žēlastība ir piedošanas sludināšana bez grēknožēlas, Kristība bez ieaugšanas draudzē, Vakarēdiens bez savu grēku atzīšanas, Absolūcija bez personiskās bikts. Lētā žēlastība ir žēlastība bez sekošanas, žēlastība bez krusta, žēlastība bez dzīvā, par cilvēku tapušā Jēzus Kristus.”
Par lēto žēlastību skaidri un gaiši saucams arī tas, ka grēcinieka attaisnošana caur grēknožēlu un grēku piedošana tiek aizstāta ar grēka attaisnošanu un baušļu atcelšanu, bet pie tā mēs vēl atgriezīsimies nākamajā priekš-lasījumā. Līdz ar to mēs pievēršamies sekošanai, un atkal raudzīsimies, ko par to var izlobīt no Svēto Rakstu vārda.
Sekošana ir vienkārša lieta, tātad tā nav arī īpaša teorija vai programma. Tāpēc arī tās apzīmēšanai Bībelē nav speciāla lietvārda, bet lietots tikai laika apstāklis un darbības vārds “sekot”. Gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā tas nozīmē “staigāt kādam pakaļ”. Skolnieki jeb kā mūsu gadījumā, mācekļi staigā pakaļ savam meistaram, skolotājam un rabbi Jēzum Kristum. Viņi redz, ko Viņš dara, viņi klausās, ko Viņš saka, viņi kalpo Viņam. Tomēr arī tādas lietas nākas mums dzirdēt par mācekļiem: daži ir pievīlušies un sašutumā novēršas, kāds nodod Viņu, kāds cits Viņu aizliedz, bet pēc apcietinājuma visi Viņu pamet vienu ceļā uz notiesāšanu un nāvi. Tādu māceklības realitāti atsedz Jaunā Derība.
Sekošana nav kāda sēdoša darbība, tā nenotiek tikai ar galvu vai arī tikai galvā, bet gan ar kājām. Sekošanā cilvēks visā pilnībā ir kustībā. Sekošanā Jēzum Kristum, kādu to ieraugām Viņa kopībā ar mācekļiem, cilvēks vispār nevar sadalīt sevi, veltot tai tikai dažas savas dzīves jomas vai dažas savas darbības. Jo cilvēks var būt Jēzus māceklis tikai visā savas eksistences pilnībā, vai arī viņš tāds nav vispār. Te nav nekādas dubultās grāmatvedības; tāpat nav dažādu, savā starpā nošķiramu jomu, kurās viņš it kā varētu nebūt Jēzus māceklis. Jo tas, kas ir no patiesības, to nevar vienkārši nolikt sāņus vai nodot kā mēteli garderobē.
Bet kā nonākt līdz sekošanai?
Mēs zinām veselu virkni stāstu gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā, kuros ir attēlota mācekļu aicināšana. Īsākā no tām ir muitnieka Levija (Mateja) aicināšana. Tas ir tik viens vienīgs pants: “Un, garām iedams, Viņš redzēja Leviju, Alfeja dēlu, pie muitas sēžam un tam saka: “Staigā Man pakaļ!” Un tas cēlies staigāja Viņam pakaļ!” [Mk.2:14] Pats runātais teksts grieķu oriģinālā, kas ir saistībā ar aicināšanu un sekošanu, ietver tikai 6 vārdus, latviešu tulkojumā 9! Ar tiem pietiek, ne vārda vairāk! Zīmīgi, ka paši mūsu Kunga teiktie vārdi: “Staigā Man pakaļ!” izraisa tūlītēju reakciju. Aicinājums un sekošana, mūsu Kunga vārds un mācekļa rīcība te ir vienlaicīga. Šeit un citos aicināšanas stāstos trūkst jebkādas apdomāšanās, kaut arī dažkārt paši no savas pieredzes droši vien varam iedomāties, cik daudz apsvēršanas, jautājumu, šaubīgu pārdomu varētu nodarbināt prātu pirms tāda tik izšķirīga tālejoša lēmuma. Mēs taču tik labprāt mēdzam kavēties tādās pārdomās un diskutēt par to.
Lk.9:57-62 mēs redzam pretējas situācijas. Kad cilvēki paši pieņem lēmumus un uzdod jautājumus vai pat izvirza prasības pēc mājokļa, iztikšanas un aprūpes, vai arī kur priekšroka tiek dota ģimeniskām saitēm, tad atbilde uz aicinājumu ar tūlītēju sekošanu novilcinās. Faktiski tādos gadījumos sekošana nenotiek: “Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.” [Lk.9:62]
Mūsu Kunga aicinājums sekot un mācekļa tūlītējā sekošana nozīmē: kurš ir aicināts, tas seko, kurš seko, tas ir aicināts. Nevis mēs to izlemjam, bet par mums izlemj mūsu Kungs, kas mūs aicina.
Viss, kas vien var atgadīties šajā mācekļu sekošanas ceļā, kurā viņi dodas sadraudzībā ar savu Kungu, skaidri tiek atsegts piemēros ar pirmajiem aicinātajiem. Mums tas nav vēl īpaši jāizdaiļo. Tomēr, saņemot aicinājumu un atbildot tam ar sekošanu, mēs esam tieši tajā vietā, kurā kristieša dzīvē saduras un liek sevī nomanīt abas valstības. Tad, mūsu Kunga vārdiem izsakoties, tas atskan tā: “Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ. Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un Evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?”
“Aizliegt pašam sevi” tas ir pretstatā ar mūsu dabisko tieksmi apliecināt sevi, īstenot sevi. Pašaizliedzība arī nozīmē: es vairs nepazīstu veco cilvēku, viņš ir miris. “Ņemt savu krustu” tas allaž notiek pēc Kristus parauga, sekošanā viņam. Krusts allaž ir Kristus krusts, ko nevainīgais nes vainīgo vietā, kas tiek uzlikts taisnajam netaisno dēļ. Ņemot vērā pastāvīgos pārpratumus, kas šajā sakarā vēl arvien izplatās, es citēšu vēlreiz Dītrihu Bonhēferu:
“Krusts nav nepatikšanas un grūts liktenis, bet gan ciešanas, kas mūsos pieaug tikai dēļ mūsu saistības ar Jēzu Kristu. Krusts nav nejaušas, bet neizbēgamas ciešanas. Krusts nav ar dabisko eksistenci saistītas ciešanas, bet ciešanas, kas saistītas ar būšanu kristietim, ar atstumtību stingri ņemot, atstumtību Kristus dēļ, nevis kādas savas dīvainības vai atšķirīgas pārliecības dēļ. Tāda kristietība, kura sekošanu pārstāja uztvert nopietni, kura Evaņģēliju padarīja par lētu mierinājumu un kurai visās pārējās lietās dabiskā eksistence nebija nošķirta no kristīgās eksistences, bet gan ar to kopā sapludināta, nespēja krustu saprast citādāk, kā ikdienas nepatikšanas, kā trūkumu un no mūsu dabiskās dzīves izrietošās bailes. Tā tika aizmirsts, ka krusts nozīmē atstumtību, ka pie krusta pieder ciešanas un apkaunojums.”
Ieklausīsimies vērīgi šajos vārdos un ielāgosim: dabiskā un kristīgā eksistence, tātad vecais un jaunais cilvēks, pateicoties Kristus krustam, ir atšķirīgs un viens no otra nošķirts. Tiem, kas pieder Kristum un staigā Viņam pakaļ, ir jārēķinās ar sekošanas sekām: viņus skars Kristus apkaunojums, noniecināšana un atstumšana no cilvēku vidus. Mūsu Kungs saviem mācekļiem ir atkārtoti norādījis, ka viņiem būs jāsastopas ar noraidījumu un vajāšanu, ka nāks sāpīgas šķiršanās, atsevišķos gadījumos pat visšaurākajā ģimenes lokā [Lk.12:51-53; 14:25-27]. “Un jūs būsit visu ienīsti Mana vārda dēļ” [Mt.10:22].
Tādējādi te viss izšķiras “tikai Jēzus Kristus vārda dēļ”, kas parādās tik niecīgs un neietekmīgs, kad līdzās ir taču daudzas svarīgākas un ietekmīgākas lietas, kas būtu jāveic, lai tik tiešām spētu palīdzēt cilvēkiem, iegūtu viņu atzinību un izpatiktu viņiem. Tāda attieksme var gadīties pat kristīgā draudzē un kāda atsevišķa kristieša dzīvē. Kāds no mums varbūt ir pieredzējis apjukumu, pie kā noved Kristus vārda apiešana klusējošā vienprātībā. Ieganstu atrunām gan pašam savā, gan citu priekšā nekad nepietrūkst. Visizplatītākā atruna skan: tas taču ir vai nu pašsaprotami, vai arī tik nesaprotami, ka tas ir jāizskaidro kādā citā veidā.
Tomēr apsvērsim: saskaroties ar šīm lietām, mēs paši sevī nostājamies pie robežas starp Dieva valstību un pasaules valstību. Izraisītā pretruna šeit var būt sāpīga, bet ir svētīgi to ievērot un apjēgt, balstoties Dieva vārdā, un tas sniedz iemeslu priekam un pateicībai sekošanā Jēzum. To pašu mēs saklausām arī no apustuļiem, kuri tika pratināti un saistīti važās: “Tad viņi līksmi aizgāja no sinedrija, ka bija atzīti par cienīgiem Viņa vārda dēļ ciest negodu.” [Ap.d.5:41]
Ieskaties