Par pareizu un patiesu lūgšanu

VAI KRISTIETIM VAJAG LŪGT, VAI ARĪ VIŅAM IR BRĪVA IZVĒLE?

Lūgšana kristiešiem nekādā ziņā nav brīva vai otršķirīga lieta, bet tā ir Dieva griba un pavēle, lai Dieva bērni piesauktu savu Dievu un Tēvu, un darītu to nevis vienreiz vai divreiz, bet visur un vienmēr. Lūdziet bez mitēšanās Dievu. Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums. [1.Tes.5:17-18] Tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt. [Lk.18:1] Es pamācu tevi vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas. [1.Tim.2:1] Tev būs pielūgt to Kungu, savu Dievu. [5.Moz.6:5] Un piesauc mani bēdu laikā. [Ps.50:15] Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit. [Mt.7:7] Tos, kuri nepiesauc Dieva Vārdu, Dievs pieskaita pagāniem, kas ir ļaunums Viņa priekšā, pār tiem Viņš izlies savu bardzību (Ps.14:4, 79:6; Jer.10:25), turpretī patiesas Baznīcas un Dieva svēto pazīšanas zīme ir: tie piesauc tā Kunga vārdu (1.Kor.1:2).

KO NOZĪMĒ – LŪGT?

Lūgt nenozīmē ar muti vien, bez saprašanas un domāšanas izrunāt daudz vārdu (Mt.6:7; 1.Kor.14:14-15). Jo Dievs par to saka: Šī tauta godā mani ar savām lūpām, bet viņu sirdis ir tālu nost no manis (Jes.29:13. Mt.15:8). Lūgšanā dvēsele vai sirds paceļas uz to Kungu (Ps.25:1, 86:4, 143:6), pieiet pie žēlastības troņa (Ebr.4:16), bērnišķā pazemībā un sirsnīgā pielūgsmē uzrunā Dievu, kurš ir klāt un to dzird (Gal.4), pēc Dieva pavēles ceļ Viņa priekšā mūsu bēdas, patiesā ticībā lūdz žēlsirdību, žēlastību un palīdzību caur Kristu, lūdz to, kas dara godu Viņam un ir derīgs, nepieciešams un svētīgs mums (Ebr. 5, Jņ. 16.), vai arī pateicas viņam par saņemto labdarību, slavē un daudzina Viņa Vārdu (1. Tim. 2, 1. Kor. 14.).

CIK DAŽĀDAS IR LŪGŠANAS UN KĀ TĀS NOTIEK?

Pāvils to jauki un vienkārši ir norādījis (Fil. 4, 1. Tim. 2, 1. Kor. 14, Ef. 5), proti, ka mēs lūdzam, lai Dievs vai nu mums dotu, uzturētu, stiprinātu un vairotu labo, vai arī novērstu no mums ļauno, – pasargātu, atpestītu mūs no tā, dotu glābiņu, remdinājumu, pacietību un mierinājumu krustā. Vai arī – mēs pateicamies Viņam par saņemto labdarību vai slavinām, cildinām, daudzinām Viņa Vārdu kā Visvarenību, Visspēcību, Taisnību, Žēlastību utt. Vai arī mēs atzīstam Viņam savus grēkus un sūdzam savas bēdas (Dan. 9).

Un šāda lūgšana, pateikšanās, slavināšana un sūdzēšana notiek vai nu par visu kopumā, vai arī, kad lūgšanā kas īpašs tiek izteikts vai nosaukts vārdā. Mēs lūdzam un pateicamies vai nu par mums pašiem, vai par citiem, un gadās, ka ikviens lūdz un pateicas pats pie sevis, vai arī divi vai trīs, vai vesela draudze, vai sapulce vienojas par kaut ko lūgt un tā saliek savas lūgšanas kopā un lūdz kopīgi (Mt. 18). Tātad šāda lūgšana un pateikšanās notiek vai nu tikai iekšēji – ar sirds nopūtām, ilgām un aizkustinājumu, vai arī vienlaicīgi iekšēji un ārēji – ar sirdi un muti. Ārējā lūgšana notiek vai nu runājot, vai dziedot (1. Kor. 14, Ef. 5). Šādā lūgšanā tiek izmantoti vai nu ārēji žesti, tādi kā krišana ceļos (Ef. 3), roku pacelšana (1. Tim. 2), acu pacelšana (Ps. 123), sišana pie krūtīm (Lk. 18), vai arī šāda patiesa lūgšana var notikt garā un patiesībā bez ārējiem žestiem (Jņ. 4),- jo ārējie žesti ir tikai iekšējās pielūgsmes parādīšana vai rosināšana.

VAI TAD IR VIENALGA, KĀ LŪDZ?

Nē, jo lūdz arī pagāni un farizeji, bet viņu lūgšana nav Dievam tīkama (Mt. 6). Jēkabs saka: Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc ka ar ļaunām sirdīm lūdzat (Jēk. 4). Dāvids saka: viņa Dieva lūgšana lai kļūst viņam par grēku (Ps. 109). Tādēļ tam, kurš grib lūgt pareizi, jāpierod labi un rūpīgi pārdomāt to, kā viņam būtu jālūdz, lai šī lūgšana varētu būt Dievam tīkama un tiktu uzklausīta. Lūgšanas būtība nav vārdu daudzumā vai spožā runas mākslā, bet jālūdz tā, kā to Dievs ir noteicis savā vārdā un kā tas vienkāršo ticīgo dēļ tiek īsumā šādi apkopots :

1. Vispirms jāatceras, ko mēs piesaucam lūgšanā; lai sirds, gars un dvēsele un visas domas tiek virzītas pie vienīgā, patiesā, dzīvā Dieva – Tēva, Dēla un Svētā Gara – kā tas savā vārdā ir atklājis mums savu gribu un būtību.
2. Tā kā mēs Viņu piesaucam tādā veidā: Abba, Tēvs, jo Viņš nav nekur tālu (1. Ķēn. 18), bet tagad dzird mūsu lūgšanu (5. Moz. 4, Ps. 145), tad mums ir jāsakopo savas domas un jālūdz ar sirsnīgu pielūgsmi, ar bērnišķu godbijību un pazemību kā pieklājas Viņa vaiga priekšā (Ps. 119, 143, Ebr.5).
3. Pareizai lūgšanai ir jānotiek patiesā grēknožēlā un svētdarošā ticībā, jo Dievs negrib uzklausīt grēciniekus, kuri neatgriežas (Jņ. 9; un Jes. 1): Lai cik liels būtu arī jūsu skaitāmo lūgšanu daudzums, Es jūs tomēr neuzklausu, jo jūsu rokas ir aptraipītas ar asinīm. Tādēļ tam, kas grib lūgt pareizi, vispirms ir jādomā, kādas ir viņa attiecības ar Dievu, kuru viņš grib piesaukt, – vai tas Viņu patiešām var saukt par Tēvu. Un svarīgākais visā lūgšanā ir tas, lai mēs iemantojam grēku piedošanu un žēlīgu Dievu, kas žēlastībā par mums rūpējas.
4. Lūgšanai nav jābūt tukšai pļāpāšanai, bet tai ir kas jāmeklē pie Dieva, kaut kas no Viņa jālūdz un jāprasa (Mt. 7), un tas jādara pēc Viņa gribas (1. Jņ. 5), atceroties, ka Dieva griba un pavēle ir, lai mēs meklējam pie Viņa un lūdzam no Viņa.
5. Nav jālūdz paļāvībā uz savu cienīgumu, bet gan, nopietni atzīstot savu dziļāko necienību, mums savās lūgšanās ir jākrīt pie Dieva kājām, cerot uz Viņa lielo žēlastību mūsu vienīgā Starpnieka, Aizlūdzēja un Labvēļa Jēzus Kristus Vārdā un Kristus nopelnu dēļ (Jņ. 16, Dan. 9).
6. Ticībai lūgšanā ir jāsatver apsolījums, kurā Dievs savā žēlastībā Kristus dēļ, bez mūsu nopelniem, jā, pretēji mūsu nopelniem, ir žēlīgi apsolījis mūs uzklausīt. Šajā apsolījumā ticībai ir jārod paļāvība, ka Dievs mūs patiešām uzklausa, žēlastībā rūpējas par mums un mūsu vajadzībām (ņem mūs un mūsu bēdas savā žēlastībā); ka Viņš mums var, grib palīdzēt un palīdzēs tā, kā tas varētu nākt par labu Viņa godam un mūsu pestīšanai: Un visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit (Mt. 21). Lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, lai nedomā, ka viņš no tā Kunga kaut ko saņems (Jēk. 1).

No tā ir skaidrs, cik grūti ir pareizi lūgt un cik daudz lūgšanu bieži notiek tikai ar muti, nevis garā un patiesībā. Tāpat ir skaidrs, ka pareiza lūgšana nav mūsu dabisko spēku darbs, bet gan, kā saka Pāvils: Bet, ka jūs esat bērni, to ir Dievs apliecinājis, sūtīdams sava Dēla garu jūsu sirdīs, kas sauc: Abba – Tēvs! (Gal. 4). Un Cak. 12. Dievs saka: Es izliešu žēlastības un lūgšanas Garu.

Bet, kaut arī šāda dedzība lūgšanās ir ļoti maza, mums tās nav jāpamet, bet jālūdz pēc apsolījuma, ka Dievs dos savu Svēto Garu tiem, kuri Viņam to lūdz (Lk. 11). Vārda uzlūkošana un pareiza ticības dzīve šādu dedzību aizdedz un vairo. Šī iemesla dēļ Kristus ir pavēlējis, kas mums ir jāsaka, kad mēs lūdzam (Lk. 11), un Pāvils (Rom. 8) saka , ja mēs nezinām, ko mums lūgt, kā to pieklājas to darīt, tad pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām.

KAS TAD IR JĀLŪDZ VAI KO VARĒTU LŪGT NO DIEVA?

Kristus saka: Visu, ko manam Tēvam jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit (Mt. 18 un 21, Mk. 11, Jņ 16). Tas tiek skaidrots tā: Šī paļāvība mums ir uz Viņu, ka Viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc Viņa prāta (1. Jņ. 5:14). Jo mēs taču nevaram un mums nav jālūdz tas, ko Dievs ir aizliedzis, kas ir pret Viņu un Viņam nepatīk. Bet kāda ir Dieva griba, to Kristus ir izskaidrojis lūgšanā, kuru Viņš ir mācījis apustuļiem (Mt. 6, Lk. 11). Dieva griba tiek apkopota šādās pamatlietās, proti, – kas piederas un kalpo Dieva godam un kas kalpo mūsu vajadzībām, labumam un pestīšanai. Un kas attiecas uz mums, tad tie ir vai nu garīgi, vai laicīgi labumi miesai, dvēselei, mantai, godam utt., šajā vai arī nākamajā dzīvē, mums pašiem vai citiem, katram atsevišķi vai visiem kopīgi, kā tas ir kārtīgi apkopots lūgšanā “Mūsu Tēvs”.

VAI TĀTAD LŪGŠANĀ NAV JĀLIETO NEKĀDI CITI VĀRDI KĀ VIEN TIE, KURI IR TĒVREIZĒ?

Pravieši, Kristus un apustuļi savās lūgšanās ir lietojuši arī citus vārdus. Tādēļ mēs neesam piesaistīti pie vārdiem tieši, bet ar tādu domu, lai mēs lūgtu pēc šīm pamatlietām tādā veidā, tādā kārtībā un tādā nolūkā, kā Kristus tās ir apkopojis savā lūgšanā jeb Tēvreizē. Tādēļ ir labi un noderīgi, ja viss, ko mēs gribam lūgt, tiek iekļauts kādā no Tēvreizes lūgšanām[1]. Un ir noderīgi arī visos citos psalmos un patiesās lūgšanās apdomāt, pie kuras no Tēvreizes lūgšanas daļām tie pieder. Jo lūgšanas formai, kuru ir noteicis pats Kristus, ar pilnām tiesībām ir jātiek uzskatītai par svarīgāko un labāko, tai ir jābūt par paraugu un mērauklu visām citām lūgšanām. Jo ne velti Kristus saka: kad jūs lūdzat, tad lūdziet tā: Mūsu Tēvs debesīs!

KĀDA IR KĀRTĪBA, ATŠĶIRĪBA UN KĀDI IR NOSACĪJUMI, LŪDZOT PĒC GARĪGIEM UN MIESĪGIEM LABUMIEM?

To mums rāda Kristus lūgšanas forma, proti, – lūgšanā ir jādomā ne vien par laicīgo, vai arī, ka tas būtu tas pirmais un svarīgākais, bet tajā pašā laikā jālūdz abus – garīgos un miesīgos – labumus, un, pirmkārt un galvenokārt jāmeklē Dieva valstība un Viņa taisnība. Tikai pēc tam – laicīgais, un tas mums nav jāatstāj mūsu pašu ziņā vai jālūdz no kāda cita, bet arī tas ir jāmeklē pie Dieva, lai tas kalpotu Dieva godam, mūsu labumam un mūsu tuvākā dievbijības vairošanai. Un, kas attiecas uz garīgajām lietām, tās mums ir jālūdz drošā paļāvībā bez kādiem nosacījumiem un kaulēšanās. Kas attiecas uz miesiskām jeb laicīgām mantām – tā kā Dievs savējos grib pārbaudīt ar krustu un mēs paši nezinām, kas mums šajā krustā varētu būt noderīgs un svētīgs, – tad Kristus Tēvreizē ir noteicis dienišķo maizi lūgt ar šādiem nosacījumiem:

1. Ja tā ir Dieva žēlīgā griba, tad mēs sakām: Tavs prāts lai notiek.
2. Ja tam jābūt noderīgam un svētīgam mums, tad mēs sakām: atpestī mūs no ļauna.
3. Ja tas kalpo Dieva godam, tad mēs sakām: Tev ir spēks un gods.

Tādēļ mums nav Dievam jānosprauž mērķis, nedz arī jānosaka laiks, veids vai mērs, bet gan bērnišķā paklausībā jāpakļaujas Viņa gribai, ja Viņam labpatiktos darīt citādi nekā mēs lūdzam, jo arī Kristus pats tā lūdz (Mt. 26), kā arī Dāvids un citi (2. Sam. 15 un Dan. 3). Tāpat arī Mt. 8: Kungs, ja tu gribi, tu vari mani šķīstīt. Un tomēr apsolījums un paļāvība par uzklausīšanu paliek droša arī šādā lūgšanā, proti – Dievs visādā ziņā noteikti arī šādās miesiskās lietās kā Tēvs ar žēlastību rūpējas par mūsu lūgumiem un grib darīt un arī darīs ar tiem pēc savas tēvišķās gribas to, kas mums varētu būt noderīgs un svētīgs. Tādēļ vecajie savas lūgšanas ir īsi, bet ļoti skaisti apkopojuši šādos vārdos: Aut liberet, aut mitiget, aut donata patientia et consolatione salvet. Et Augustinus dicit: Deus etiam in corporalibus semper exaudit, si non ad nostram voluntatem, at certe secundum suam voluntatem ad nostram utilitatem. Item in hujusmodi petitionibus Deus misericorditer facit, quando exaudit, et misericorditer facit etiam, quando non exaudit[2].

KAS MŪS VARĒTU PASKUBINĀT UZ LŪGŠANU, JA MĒS UZ TO ESAM KŪTRI?

Tā kā mēs gandrīz visi esam vēsi, slinki un nevērīgi pret lūgšanu, ir ļoti noderīgi, zināt, kādi iemesli mūs mudina lūgt; tie mums ir jāpārdomā, lai Svētais Gars mūs varētu modināt un skubināt uz lūgšanu.

1. Tā ir Dieva griba un pavēle, lai mēs lūdzam, tāpēc ir liels, smags grēks to nedarīt.
2. Uz to mūs būtu jārosina bēdām un briesmām, kurās mēs esam un kuras pietiekami nesaprotam, neprotam paši no tām izvairīties, nedz arī izglābties.
3. Lūgšanas lielā nozīme un augļi – jo garīgās mantas mums ir jāsaņem caur lūgšanu (Lk. 11), un arī laicīgās nebūs mums svētīgas, ja tās netiks svētītas caur lūgšanu (1. Tim. 4). Skat. arī, kā Jēkabs (Jēk. 5:15-18) apraksta lūgšanu spēku.
4. Uz lūgšanu mūs skubina varenie apsolījumi, ka Dievs Tēvs Jēzū Kristū mūs tik ļoti mīl, ka Viņš labprāt grib, lai mēs Viņa priekšā nākam ar savām lūgšanām un Viņš grib tām pievērst savas ausis un tās žēlīgi uzklausīt.
5. Tāpat arī Kristus – Starpnieks – būs mums klāt, kad mēs lūdzam (Mt. 18), un kā Advokāts, Aizbildnis un Aizstāvis nesīs Tēva priekšā mūsu lūgšanas un lūgs Tēvu kopā ar mums.
6. Arī Svētais Gars kā lūgšanu Gars mūsos iekvēlina dedzību, lai mēs saucam: Abba, Tēvs! (Gal. 4.), jā, Viņš aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām (Rom. 8). Tādēļ, ja nelūdzam, mēs skumdinām lūgšanu Garu.
7. Lūgšana ir kopīga visiem Kristus locekļiem. Kas nelūdz, tas nošķir sevi no Kristus miesas un no svēto draudzes; un Dievs tos, kas nepiesauc Viņa Vārdu, uzskata par pagāniem (Jer. 10, Ps. 29).
8. Lūgšana ietver sevī visas kristietības patiesās un noderīgās iemaņas – grēknožēlu, ticību, pacietību, mierinājumu, cerību utt.; tās caur lūgšanām uztur un vairo Svētā Gara dāvanas. Bet, ja lūgšanās šīs iemaņas netiek cītīgi lietotas, tās kļūst vārgas un, galu galā, tiek zaudētas.
9. Ja nelūdz, tad durvis un logi ir vaļā visiem ļauno naidnieku uzbrukumiem (Mt. 26, Lk. 22).

VAI LŪGŠANAI IR NEPIECIEŠAMA KĀDA LABĀKA, SVĒTĀKA VIETA VAI LAIKS?

Jaunajā Derībā lūgšana nav piesaistīta kādai noteiktai vietai, kā Kristus to skaidri pasaka Jāņa evaņģēlija 4. nodaļā. Un Pāvils saka (1. Tim. 2), ka lūgt var visās vietās, arī ikviens savā kambarī (Mt. 6), jā, arī savā gultā (Ps. 63). Un tā kā mums aizvien ir jālūdz (Lk. 18), tad lūgšanai visi laiki ir svētīgi. Bet, ja kristīgajā brīvībā labākas pedagoģijas un kārtības labad bez māņticības atvēl lūgšanai kādu noteiktu laiku, tad tas nav nepareizi. Un ir pareizi izvēlēties kādu vietu, kur bez ārējiem traucēkļiem var lūgt. Tāpat arī, ja lūdz tur, kur pulcējas draudze, kur sludina un klausās Dieva vārdu, kur pārvalda sakramentus, tad tas notiek pēc apustuliskās Baznīcas parauga (Ap. d. 2 un 1. Kor. 14). Bet, ja uzskata, ka vietas vai laika dēļ lūgšana būtu svētāka vai labāka, tad tā ir aplama un kaitīga māņticība.

KĀDA IR ATŠĶIRĪBA STARP KRISTĪGU UN PAGĀNISKU LŪGŠANU, UN STARP EVAŅĢĒLISKO UN PĀVESTIEŠU LŪGŠANU?

Patiesiem lūdzējiem, kuri grib piesaukt Dievu Garā un patiesībā, jādomā par to, lai viņi savu piesaukšanu un lūgšanu atšķirtu un nodalītu no visām elkdievīgajām un māņticīgajām lūgšanām (Mt. 6). Tādēļ ir noderīgi zināt, kuri jautājumi atšķiras. Jo pagāni un visi nekristieši piesauc vai nu pašizdomātus elkus, vai arī Dievu, par kuru viņi nekā nezina (Jņ. 4). Bet patieso Dievu, kurš ir Dievs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars, viņi nepiesauc, jo tie Viņu nepazīst. Tie Viņu nepiesauc arī Kristus, Starpnieka, Vārdā un pēc Kristus nopelna, bet Kristus saka: Neviens netiek pie Tēva, kā vien caur mani (Jņ. 14). Savu paļaušanos uz uzklausīšanu tie balsta uz saviem upuriem un iedomātu vai izdomātu dievkalpošanu vai arī uz savām garajām, skaistajām lūgšanām (Mt. 6), – un tomēr allaž paliek šaubās par to, vai tiks uzklausīti un vai tiem tiks palīdzēts. Tā viņi neprot lūgt arī patiesās garīgās mantas, un, ja nenotiek pēc viņu gribas un prasības, tad viņi lamā savus dievekļus.

Bet pāvestieši piesauc ne vien Dievu, bet līdzās Viņam arī svētos kā patronus un glābējus postā. Viņi lūdz ne vien Kristus Vārdā, bet pievieno Viņam daudz starpnieku un aizbildņu no mirušajiem svētajiem. Savu paļāvību par to, ka tiks uzklausīti, tie balsta vai nu uz saviem, vai citu svēto nopelniem, tāpēc viņi māca, ka ir jāšaubās par Dieva žēlastību. Viņi uzskata, ka, ja lūgšanu notur noteiktu attēlu priekšā, noteiktās baznīcās un vietās, tā esot Dievam patīkamāka. Viņi bieži lūdz svešā, nepazīstamā valodā, balstās uz lielu pļāpāšanu (Mt. 6), uz noteiktu skaitu Mūsu Tēvs un Esi sveicināta Marija, lūgšanu padara par darbu, ar kuru nopelnīt žēlastību un pestīšanu; bet mēs taču lūgšanā negribam Dievam neko dot, bet gan kaut ko saņemt no Viņa žēlastības Kristus dēļ utt. No visa iepriekšminētā ir skaidrs, kādai jābūt pareizai, patiesai lūgšanai. Un ja lūgšanai ir jābūt patiesai, tad no tās jābūt arī notīrītam visam farizeju raugam.

---

[1] – Saskaņā ar M. Lutera Mazo Katehismu.
[2] – Vai Viņš atbrīvo, vai remdina, vai atpestī, viņš tur dāvā pacietību un mierinājumu. Un Augustīns saka: Dievs allaž uzklausa mūs arī miesiskajās lietās – ja ne pēc mūsu gribas, tad pilnīgi droši pēc savas gribas mūsu pašu labā. Un savukārt: Šādās lūgšanās Dievs rīkojas žēlsirdīgi, kad Viņš uzklausa, un žēlsirdīgi, kad neuzklausa.