Par Dieva varenību

Dievs ir tik liels un varens, ka neviens velns, nekāda pretestība nespētu Viņu uzveikt vai izraut mani no Viņa rokas. Viņš saka: “..neviens tās neizraus no Manas rokas. Mans Tēvs, kas Man tās devis, ir lielāks par visiem..” (Jņ.10:28-29).

Tikai tādēļ ja ne visi, tad vismaz daži tiek atpestīti, turpretī ar savas brīvās gribas spēkiem neviens netiktu izglābts, bet mēs visi aizietu pazušanā. Turklāt mēs tagad esam droši un pārliecināti, ka esam Dievam tīkami – ne paši ar savu darbu nopelniem, bet ar Dieva žēlastību un žēlsirdību, kas mums ir apsolīta, un ar to, ka Dievs mums nepielīdzina to, ka esam par maz vai slikti darījuši darbus. Viņš visu tēvišķīgi piedod un vērš par labu. Tāda ir visu svēto godība viņu Dievā.

Varbūt tev kļūst par apgrēcību tas, ka ir grūti aizstāvēt Dieva labestību un taisnīgumu, kad Viņš nolād tos, kuri nav to pelnījuši, kuri ir bezdievīgi tādēļ, ka ir kā bezdievji piedzimuši un nekādi nav spējuši paši sev palīdzēt, lai nebūtu un nepaliktu bezdievji un ­neaizietu pazušanā, būdami spiesti savas dabas kā nepieciešamības dēļ grēkot un iet pazušanā, – kā Pāvils saka: “..[mēs bijām] Dieva dusmības bērni kā visi pārējie” (Ef.2:3). Dievs taču pats viņus tādus ir radījis, likdams tiem piedzimt no grēka samaitātās sēklas kā Ādama pēcnācējiem.

Tad nu šeit mums piederas godāt un bīties Dievu kā visžēlīgāko – Viņš attaisno un atpestī necienīgos, un mums vismaz jāatzīst Viņa dievišķā gudrība, ticot, ka Viņš ir taisns arī tad, kad mums šķiet, ka Viņš rīkojas netaisni. Jo, ja Dieva taisnība būtu tāda, ka cilvēka saprašana to atzītu par taisnību, tad tā nemaz nebūtu dievišķa un ne ar ko neatšķirtos no cilvēku taisnības. Bet, tā kā Viņš ir patiesais un vienīgais Dievs, kas ir pilnīgi neaptverams un nepieejams cilvēka saprašanai, tad ir pareizi, jā, gluži nepieciešami, ka arī Viņa taisnība ir cilvēka prātam neaptverama.

Pāvils Rom.11:33 izsaucas un saka: “Kāds Dieva bagātības, gudrības un atziņas dziļums! Cik neizprotamas Viņa tiesas un cik neizdibināmi Viņa ceļi!” Tie nebūtu neizdibināmi, ja mēs visās lietās spētu izprast Viņa taisnību. Kas gan ir cilvēks, salīdzinot ar Dievu? Cik daudz mēs spējam, salīdzinot ar to, ko spēj Viņš? Kas ir mūsu spēki, salīdzinot ar Dieva spēkiem? Kas ir mūsu zināšanas, salīdzinot ar Dieva gudrību? Kas ir mūsu būtība pretstatā Viņa būtībai? Īsi sakot, kas ir viss, kas pieder mums, salīdzinot ar visu to, kas pieder Viņam?

Tādēļ, ja mēs atzīstam – kā arī pati daba mums māca –, ka cilvēka vara, spēks, gudrība, zināšanas, būtība un viss, kas ir mūsu, nav gluži nekas, salīdzinot ar Dieva varenību, spēku, gudrību, atziņu un būtību, tad cik gan liela ir mūsu aplamība, ja nopeļam Dieva taisnību un tiesas, savam spriedumam piedēvēdami tik daudz, ka uzdrīkstamies vērtēt Dieva spriedumu? Kādēļ šajā gadījumā nesakām: mūsu spriedums nav nekas, ja salīdzinām to ar Dieva spriedumu?

Ņem palīgā pats savu prātu un raugi, vai tas nebūs spiests atzīt, ka ir rīkojies muļķīgi un pārgalvīgi, neļaudams Dieva spriedumam palikt neaptveramam, ja tas atzīst, ka visas pārējās lietas ir neaptveramas! Visās pārējās lietās mēs taču atvēlam Dievam dievišķu godību, tikai Dieva tiesā esam gatavi to noliegt. Mēs nespējam ticēt pat tam, ka Viņš ir taisns, kaut arī Viņš mums ir apsolījis, ka tad, kad Viņš Savu godību atklās, mēs paši savām acīm redzēsim un pat ar rokām varēsim satvert to, ka Viņš bija un ir taisns.