Par Betlēmes bērnu ciešanām

“Kad Hērods redzēja, ka gudrie viņu piemānījuši, viņš ļoti apskaitās un nosūtīja pavēli apkaut visus bērnus Betlēmē un visā tās apkārtnē – divus gadus vecus un jaunākus, pēc tā laika, ko viņš bija uzzinājis no gudrajiem. Tad piepildījās, ko Kungs caur pravieti Jeremiju ir sacījis: balss dzirdama Rāmā, raudas un daudz vaimanu. Rāhēle apraud savus bērnus un nealkst mierinājuma, jo viņu vairs nav. Bet, kad Hērods nomira, redzi, Kunga eņģelis parādījās Jāzepam sapnī Ēģiptē un sacīja: “Celies, ņem bērnu un viņa māti un dodies uz Israēla zemi, jo tie, kas tīkoja pēc bērna dzīvības, ir miruši.” Un cēlies viņš ņēma bērnu un viņa māti un atnāca uz Israēla zemi. Bet, izdzirdējis, ka Jūdejā Arhelajs valda sava tēva Hēroda vietā, viņš baidījās turp doties un, sapnī brīdināts, devās uz Galilejas apgabalu. Turp atnācis, viņš apmetās Nācaretē. Tā piepildījās, ko Kungs ir runājis caur praviešiem: viņu sauks par Nācarieti.” [Mt.2:16-23]

Betlēmes bērnu slepkavības mums sniedz svarīgu mācību. Ja mēs vēlamies palikt pie Kristus, tad šajā pasaulē nevaram gaidīt neko citu kā tikai dārgo krustu: vajāšanas, ciešanas un nāvi. Tiklīdz pasaule uzzina, ka mūsu sirds un prāts dzīvo Betlēmē, mums jābūt gataviem satikt Hērodu, kas mūs vajā, un tāpēc mums ir jāapzīmogo mūsu ticības apliecināšana ar pacietīgu ciešanu panešanu – iespējams pat ar asinīm.

Tomēr no šī Svēto Rakstu teksta mums arī vajadzētu mācīties, ka, ja mēs vēlamies noraidīt Kristu aiz nepatikas pret Betlēmes bērnu krustu, tad tas mūs neatbrīvos no ciešanām. Mums ir izvēle. Mēs tagad varam ciest kopā ar Kristu, tāpat kā šie bērni, un tad kopā ar Viņu ieiet godībā. Vai arī mēs varam priecāties bez Kristus, tāpat kā Betlēmes tēvi un mātes, un pēc tam doties bez Kristus uz mūžīgo asaru zemi.

Vēl vairāk. Kad Hērods izraisīja asins pirti Betlēmē, viņš neuzskatīja sevi par dievbijīgo vajātāju. Tā vietā viņš paziņoja, ka gudrie cilvēki no austrumiem ir krāpnieki, bet Betlēmes iedzīvotāji – nodevīgi nozagto mantu saņēmēji. Mums no tā ir jāmācās, lai atpazītu Kristus ienaidnieku metodes. Ja jūs esat kristietis, pasaule būs naidīga pret jums un vajās jūs Kristus un patiesības dēļ.

Tomēr tā uzstās, ka tai ir visas tiesības jūs vajāt un ka jūs ciešat tikai un vienīgi savu grēku dēļ. Taču no Betlēmes bērnu slepkavībām var atvasināt arī ļoti bagātīgu mierinājumu. Patiešām, tas ir mūsu mierinājums, ka Dievs ļauj mūsu dārgajiem bērniem panest daudz ciešanas, jo tas mums parāda, ka Dievs vēlas sevi godā celt ar viņu ciešanām. Arī viņi kļūst par martīriem Kristus dēļ, nesdami krustu savam Pestītājam. Ar savām ciešanām viņi nonāks godībā. Kad jūs skatāties uz sava mīļā mazuļa slimo gultu un jūsu vājā sirds teju vai plīst pušu viņa ciešanu dēļ, nekurniet pret savu Dievu! Viņš, visu mīlošais debesu Tēvs, mīl jūsu bērnus tikpat daudz kā jūs, un tieši šī iemesla dēļ Viņš bieži ļauj viņiem šeit uz zemes panest daudz un rūgtas ciešanas. Tagad viņi sēj ar daudz asarām, bet kādu dienu viņi ievāks ražu, piedzīvojot lielu prieku. Tagad viņi var piedzīvot lielas ciešanas, bet kādu dienu viņi būs godā celti. Tagad tu raudi par viņiem, bet vēlāk tu priecāsies kopā ar viņiem mūžībā. Tāpēc jums vajadzētu sacīt: “Kungs, kā vēlies. Tavs prāts lai notiek!”

Kad mēs daudz ciešam un mūs satrauc doma, ka Dievs uz mums dusmojas, tad mums jāatceras šis mierinājums, kas nāk no Betlēmes bērnu ciešanām. Dievs dusmās bieži uzliek neticīgajai pasaulei lielas ciešanas, lai sodītu par tās grēkiem, bet Viņš arī ļauj saviem mīļajiem bērniem ciest Savas mīlestības dēļ, lai Viņš viņos tiktu pagodināts. Betlēmes bērnu asiņainais gals nebija sods, bet gan krāšņa atbrīvošana un vislielākā žēlastība, ko Dievs varēja viņiem parādīt. Tāpēc mēs, kas ticam Kristum, – mēs nevaram apšaubīt Dieva tēva mīlestību, pat ja Viņš šajā dzīvē mums uzliek daudz ciešanas. Dievs soda un disciplinē tos, kurus viņš mīl, zinot, ka kādu dienu Viņš tos cels godā. Viņš var ļaut viņiem šeit cīnīties, bet kādu dienu Viņš viņus vedīs uz mūžīgās uzvaras svinībām. Tie, kas tagad sēro, atradīs mūžīgu mierinājumu.