Padarīt cilvēkus par labiem Dieva acīs
Cilvēka un Dieva attiecības vienmēr ir personiskas, grēcīgais cilvēks nevis vienkārši nespēj piepildīt Dieva baušļus, bet ir aktīvs Dieva pretinieks; viņš nīst Dievu un Dievam pretojas. Šajā ziņā Luters nostājas nevien pret sholastiķiem, humānismu un mūsdienu pozitīvās filozofijas optimismu, bet arī pret savu skolotāju Augustīnu.
Augustīns nekad nepretstatīja cilvēka dabiskās garīgās spējas Dieva gribai, viņaprāt tās papildina viena otru, Lutera izpratnē tās darbojas pretēji viena otrai. Luters ļoti labi apzinājās šo radikālo atšķirību, un, norādīja uz Baznīcas tēvu (Augustīna un Sv.Bernāra) uzskatu un mācības nekonsekvenci attiecībā uz viņu pašu personisko ticības dzīvi, kurā izpaudās gan izmisums, gan viņu pašu pilnīgās bezspēcības apziņa, gan paļaušanās vienīgi uz Dieva žēlastību.
Par šo Baznīcas tēvu dzīvi Luters raksta (‘De servo arbitrio’):
Es neredzu, ka šeit būtu kāds spēks, kas mūs pietuvina žēlastībai. Pilnīgi pretēji, šeit tiek izvirzīta apsūdzība pret jebkādu šādu spēku, tāpēc ka tas ir pretējs žēlastībai.
Nekāds bezdievja ārējais darbs, lai cik arī spožs tas izskatītos cilvēku acīs, nepietuvina viņu žēlastībai, un viss, ko viņš dara, ir grēks:
Bezdievis grēko pret Dievu, vai viņš ēd, vai viņš dzer (in Deum peccat impius sive edat, sive bibat).
Cilvēks nav grēcinieks tāpēc, ka viņš dara grēku, bet gan viņš dara grēku tāpēc, ka viņš ir grēcinieks.
Apžēlotais grēcinieks,- kristīgais, arī ticībā būdams, dara tās pašas lietas, ko bezdievis, un vienīgi Dieva attaisnojošais spriedums Kristū padara tos par labiem Dieva acīs.
Dievs uzlūko cilvēka sirds taisnību vai netaisnību un tikai tad – cilvēka darbus; nekāda ārēja darbošanās nemaina cilvēka iekšieni un nevar ietekmēt Dievu. Šis Lutera ieskats radies rūpīgu un nopietnu Svēto Rakstu ekseģētisku studiju rezultātā. Savu izteikumu pamatojumam Luters min 1.Moz.4:4: “Un tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa dāvanas ar labpatiku.”
Saskaņā ar savu Svēto Rakstu izpratnes principu – lasīt Rakstus burtiski, vienkārši, viņš savās Romiešu vēstules lekcijās (1515.g.) raksta:
Lūk,- vispirms Ābelu pašu un tikai tad viņa dāvanas; nevis dāvanas darīja Ābelu pieņemamu Dieva acīs, bet gan Ābels – dāvanas.
[Pārpublicēts no www.lmf.lv]
Ieskaties