Nesatricināma valstība

Kad Dieva tauta dzīvo ticībā, tā ilgojas pēc “paliekamas pilsētas”, “nesatricināmas valstības” (Ebr.13:14; 12:28).

Dzīvojot šādā pārliecībā, var gūt lielu drošības sajūtu. Taču šī drošības sajūta pati par sevi nav cēlonis dzīvei Kristū. Drošības sajūta ir rezultāts dzīvei Kristū.

Galvenā šīs “nesatricināmās valstības” iezīme ir cerība. Taču kristīgā cerība ir rūpīgi jāatšķir no visām pasaulīgajām cerībām, kuras neizsaka neko vairāk, kā tikai nenoteiktas vēlmes: “Nu, cerēsim,” “Cerēsim uz to labāko”.

Kristīgā cerība ir “dzīva cerība”, “cerība uz dzīvo Dievu” (1.Pēt.1:3-9; 1.Tim.4:10). Tāda cerība “nepamet mūs kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots” (Rom.5:5).