Neizskaidrojami, neaptverami

“Un, Viņam vēl runājot, redzi, nāca Jūda, viens no divpadsmit, un viņam līdzi liels ļaužu pulks no augstajiem priesteriem un tautas vecajiem ar zobeniem un nūjām.” (Mt.26:47).

Te redzam vairs tikai divus, par kuriem te tiek stāstīts. Mācekļi un vajātāji atkāpjas, tie abi veic slikti savu darbu. Tikai abi dara savu darāmo tā, kā viņiem to vajadzēja darīt, Jēzus un Jūda. Kas ir Jūda? Tāds ir jautājums.

Tas ir viens no senākajiem un šausmīgākajiem kristietības jautājumiem. Vispirms turēsimies pie tā, ko saka pats evaņģēlists: Jūda, viens no divpadsmit. Vai mēs jūtam kaut ko no šausmām, ar kurām evaņģēlists uzrakstījis šo teikuma daļiņu? Jūda, viens no divpadsmit – kas te vēl būtu piebilstams? Un vai ar šo nav pateikts jau viss? Vistumšākais Jūdas noslēpums un vienlaikus visdziļākās šausmas par viņa paveikto. Jūda, viens no divpadsmit, tas taču nozīmē: tas bija neiespējami, ka tas notiktu, tas bija pilnībā neiespējami, bet tas tomēr notika. Nē, te neko vairs nevar izskaidrot un saprast.

Tas mums pilnībā ir neizskaidrojami, neaptverami, tā ir un paliek pilnībā mīkla – tomēr tas notika. Jūdas, viens no divpadsmit, tas nenozīmē tikai: viņš bija viens, kas dienu un nakti bija kopā ar Jēzu. Tas nozīmē daudz ko daudz neaptveramāku: Jēzus pats bija aicinājis Jūdu un izvēlējis! Tas ir patiesais noslēpums, jo Jēzus jau no iesākuma zināja, kas viņu nodos.