Mūsu izvēle ved prom no Dieva

Noklausies šo e-publikāciju

Kāda jēga ir aicināt cilvēkus darīt to, kas nav viņu spēkos? Tāpēc ka esam egoistiski grēcinieki, mēs tik un tā nekad neizvēlamies Dievu, kā atgādina Konkordijas Formulas 2. artikuls.

Ja izvēle ir atkarīga no manis, kurš var man pārmest nelielu lepošanos, kad atklāju, ka esmu kristietis? Kurš var mani vainot pašapmierinātībā, ka es esmu izdarījis pareizo izvēli? Kurš var man pārmest, ka sajūsminos par to, kā izmainījusies mana dzīve, kopš es izvēlējos Jēzu Kristu par savu Pestītāju?

Īsi sakot, ja izvēle ir manā ziņā, tad vairs nav jājūtas atkarīgam vienīgi no Dieva. Es varu balstīties uz savu izvēli, savām dievbijīgajām jūtām, savu atklātību. Mans skatiens ir novērsts no Dieva un vērsts uz sevi. Un lai debesis man tad palīdz! Doma, ka mana izvēle ir aizvedusi mani pie Dieva, nozīmē to, ka es atrodos tālu no Viņa. Es nemīlu Dievu no visas sirds, un es esmu pārāk ieinteresēts sevī un visos “dievbijīgajos” procesos, kas manī norisinās, lai vēl pietiktu spēka un enerģijas saviem līdzcilvēkiem. Tāpēc mums nekad nepieder brīvība izvēlēties Kristu. Jo tas mūs ved uz smagu, bezdievīgu egoismu. Viņam vispirms ir jāizlemj par mums.

Vai tādā gadījumā mums jāsēž ar saliktām rokām, gaidot Dievu? Mēs noteikti varam iet tur, kur tiek sludināts Evaņģēlijs, bet tad – jā, mums jāieklausās un jāgaida. Un varbūt, kamēr sēžam un klausāmies, mēs izdzirdēsim Raudu dziesmu autoru: “Labvēlīgs ir tas Kungs tam, kas cerē uz Viņu, tādai dvēselei, kas Viņu meklē. Ir labi – būt pacietīgam un klusā garā cerēt un gaidīt uz tā Kunga palīdzibu.” (Raudu dz.3:25-26)

Ir labi gaidīt, jo tie, kas gaida Dievu atnākam, kādu dienu sev par pārsteigumu atklās, ka Viņš jau ir klāt, viņu dzīve ir izmainījusies un viņu spēks ir atjaunojies (Jes.40:31). Tos, kuri gaida Dievu, Viņš jau ir atradis.

Mācība par izraudzīšanu (vai predestināciju, kā tā dažreiz tiek saukta) vēsta, ka Dievs negaida, kad mēs mēģināsim vērst savas domas uz Viņu. Kamēr domājam, vai un kā Viņu izvēlēties, tikmēr Viņš jau ir izlēmis par mums un caur Kristu izdarījis nepieciešamo izvēli, “pirms mēs eksistējām, pirms mēs bijām spējīgi izdarīt kaut ko labu”, pirms mēs spējām veikt savu izvēli. Un, kad šis brinums nonāk līdz mums, mēs iegūstam ticību. Vai notiek tā, kā sacīts Konkordijas Formula:

“Mūsu izraudzīšana mūžīgai dzīvei nebalstās uz mūsu dievbijību vai tikumu, bet vienīgi uz Kristus nopelnu un Tēva žēlīgo gribu.”