:: e – BAZNICA ::

Lūgt pret praša gribu

Tavs prāts lai notiek. [Lk.11:2]

Šis lūgums prasa sirdi, kas mīl Dievu un patiešām raugās tikai uz Dieva patiku. Šāda lūgšana var nākt tikai no laba bērna sirds, jo tas neuzstāj uz savu prātu, bet vēlas vienīgi to, ko Tēvs vēlas. Bērns nepieprasa citu iemeslu, kāpēc jānotiek šim vai tam, kā vien to, ka tas ir Tēva labais prāts.

Tūkstošiem cilvēku mīl labas, cildenas, derīgas un vajadzīgas lietas, taču tas nav tas pats, kas mīlēt Dieva gribu. Jo nepietiek ar to, ka mēs mīlam tās pašas lietas, ko Dievs mīl, bet mums ir jāmīl pats Dieva labais prāts, lai kāds tas būtu. Tas nozīmē mīlēt Dievu un Viņa labo prātu, pat ja tas cilvēciski šķiet aplams un grūti izpildāms, gluži kā toreiz, kad Ābrahāmam pavēlēja upurēt “apsolījuma dēlu” Īzāku.

Toreiz Ābrahāms neredzēja tam nekādu pamatojumu, bet darīja to vienīgi Dieva gribas dēļ. Un šī lūgšana liek mums ne tikai paciest šādu Dieva gribu, bet arī mīlēt to, ko lūdzam. Vienmēr paturēsim prātā, ka lūgšanai ir jānāk no sirds. Tā nenāk no intelekta vai vienīgi pienākuma dēļ, bet tai jābūt mūsu sirds vēlmei.

Taču, kad Dieva prāts ir nonāvēt un sist krustā mūsu veco Ādamu, tad visa cilvēka daba pretojas un grib mīlēt savu paša prātu. Tāpēc jājautā: kā cilvēkam iegūt šādu sirdi, kas mīl Dievu tā, ka lūdz pēc Viņa prāta? Pat ja mēs sevi nomocītu līdz nāvei, mēs nekad neiegūtu šādu sirdi citādi kā ar jaunpiedzimšanu no Dieva.

Bet, kad dvēsele ir labi iepazinusi savu ļaunumu un svētās bauslības prasības un lielā, nepelnītā žēlastība šo necienību ir pārvarējusi un saņēmusi visu šķīstīšanu Viņa asinīs un svētlaimi Viņa mīlestībā, tad Dieva mīlestība tiek izlieta cilvēka sirdī un Dieva labais prāts viņam kļūst dārgāks par visu citu šai pasaulē.

Tad pirmais cilvēka jautājums būs: “Mans brīnišķīgais Glābēj, kā lai rīkojos Tev pa prātam? Kaut tik es spētu darīt Dieva prātu!” Un tad cilvēks zina, ka labs un pareizs ir vienīgi tas, kas ir saskaņā ar Debesu Tēva prātu. Un cilvēks nezina neko citu tik ļaunu kā savu sirdi. Tas visā nopietnībā saka: “Kungs, nonāvē manu paša gribu. Es pats to nespēju, bet Tu to vari!”

Un, kad cilvēks tā lūdz pret savu gribu, tad viņš lūdz pēc Dieva prāta. Tā, būdamas savas gribas ļaunuma nomocīts un Dieva godības, mīlestības un laipnības pārņemts, es piedzīvoju, ka Viņa griba man kļūst svarīgāka par visu manu mūžīgo labumu. Kad notiek Viņa prāts, tad viss ir labi. Un tad man beidzot ir tāda sirds, kas patiesi mīl Dievu.

Ikvienam ir rūpīgi jāpārdomā savs stāvoklis. Te mums atkal ir dots Svēto Rakstu teksts, kas atklāj mūsu siržu dziļumus. Mums jāatceras, ka lūgšana ir cilvēka rūpju, vēlmju un raižu izpausme. Ne katrs spēs patiesi izteikt šo lūgšanu. Mīļais lasītāj, lūdzu, apstājies mirkli Dieva vaiga priekšā, kura acis redz domas un siržu nolūkus. Kāds šai ziņā ir tavas sirds stāvoklis?

Tu ļoti labi zini, vai esi radis staigāt apkārt ar nopūtu un lūgšanu: “Dievs, atklāj man Savu gribu!” Jo ir neiespējami, ka Svētais Gars mistu cilvēka sirdī un neizraisītu šādu lūgšanu! Taisnība, ka kristietis bieži mēdz būt aizmāršīgs un pārskrien pāri lūgšanai: “Tavs prāts lai notiek,” pat neuztverot lūgšanas jēgu. Padomā, kāda ir tavas sirds lūgšana, vai tā ir: “Dievs, mans Tēvs un Glābēj, palīdzi, ka varu darīt Tavu prātu! Palīdzi pret manu briesmīgo kūtrumu! Dod man vēlmi un Svētā Gara spēku darīt Tavu prātu! Un atklāj man Savu ceļu, lai staigāju Tavā patiesībā!”

Jā, tas ir raksturīgs sirdij, kur mājo Svētais Gars. Tieši tā ir viena no lietām, kas atšķir Jaunās Derības Dieva bērnus. Tas Kungs saka: “Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs” [Jer.31:33]. Dieva bauslība ir Dieva griba! Un bauslības rakstīšana cilvēka sirdī ir redzama tādējādi, ka sirds mīl Dieva gribu un prāts sirsnīgi nopūšas: “Ak, kaut es spētu turēt Tavus baušļus no visas savas sirds! Kaut es spētu pildīt Dieva gribu!”

Mēs nesakām, ka kristieši ir pilnīgi. Nebūt nē, jo kristietim ir papilnam trūkumu gan iekšēji, gan ārēji. Nedz tas arī spēj būt nomodā, lūgt un cīnīties pret sliktajiem ieradumiem, kā to vajadzētu un kā tas vēlētos. Taču neviens neizjūt savus trūkumus tik ļoti asi kā ticīgais.

Bet ievēro arī to: ja kristietis nonāk pie atziņas, ka kaut kas ir Dieva griba, tas uzreiz kļūst par viņa dzīves likumu. Viņš vēlas to pildīt. Un, ja arī miesa cīnās pret Garu, tad no šīs cīņas raisās lūgšana. Te var redzēt, kā sirdī rodas lūgšana. Tieši Gara cīņa pret miesu vada uz lūgšanu un cīnīšanos par Dieva prātu. Tātad kristietis nekad nevar iztikt bez šāda sirdsprāta.